Tas sākās ar spāru ganīšanu un pūksprunguļu spēlēšanu. Ar sēdēšanu Parīzes kafejnīcās un cilvēku atklātu vērošanu. Tā bija profesionāla nekā nedarīšana, no kuras negribējās atgriezties. Toreiz domāju, ka tas tāds mīlestības reibonis, bet tas bija arī mans lēnās dzīvošanas sākums.  Un tā pēdējos 9 gadus es mācos dzīvot lēni. Man gribas izdzīvot dzīvi. Nevis vairāk visa kā, bet lēnāk un pamatīgāk. Lēnu rītu un klusu nakti, raibu vasaru un garas vakariņas, un vilcienu 3 no rīta, kas brauc katru dienu katru dienu katru dienu.

Tad pienāca mirklis, kad man gribējās ilgāk būt savu bērnu bērnībā. Mēs tikām pie laiskiem brīvdienu rītiem. Ar garām un skaistām brokastīm, kad sula ielieta stikla krūzē nevis uzlikta pakā uz galda. Kad nekur nav jābūt. Kad var bakstīt ar kāju pretī sēdošā vīra saplēstās džīnas un vērot, kā bērns lēnām kļūst netīrs.

Pēc dažiem gadiem manā dzīvē ienāca slinkuma dienas. Kad darbadienu jūklī un sociālajā skrējienā mēnesī ir viena vai divas dienas tikai man un bērniem. Kad es atļaujos izslēgt telefonu un darīt visu ko un neko. Kad dienai nav plānu un pienākumu. Pat lubene nav obligāti jālasa. Kad daru vai apzināti nedaru to, kas ienāk prātā. Tad pēkšņi var uzzināt, ka vienā plauktā ieiet apmēram 30 grāmatas, ka pasaulē ir profesionāli jūras stikliņu lasītāji un ka krokšu kedas nav iespējams noslīcināt vannā.

Vēl pēc laika es atklāju, ka ir jaukas tās dienas, kad izlādējas telefons, kad pie rokas nav internets un pavisam labi arī, ja elektrības nav gandrīz nemaz. Tad var grillēt vakariņas un klausīties kā ielejā rej suņi, kā putni lidinās un švīkstina spārnus, un kā plaukšķēdamas parādās zvaigznes. Kad var būt “ārpus zonas” tiešā un pārnestā nozīmē.

Šogad esmu tikusi līdz lēnai vasarai. Ar dārziņu un jau vairāku mēnešu garumā audzētiem ķirbīšiem, baziliku un gurķiem uz palodzes pilsētā. Ar pirmajiem redīsiem, neplānotām pastaigām dārza drēbēs līdz laukumam ar strūklaku un daudz brokastīm zem saulessarga. Ar satiktu ezi vakara gājienā uz kompostkaudzi un žurku ķēniņu, kas it kā dzīvojot pagrabā.

Un izrādās, ka lēni dzīvojot var uzspēt daudz vairāk. Tāpat kā jogā. Elpo, ļaujies un pēkšņi saproti, ka nesasniedzamā zeme ir daudz tuvāk nekā likās. Mana vecā spāre pirms dažiem mēnešiem nokrita un saplīsa – viņa bija noganīta un pagalam. Bet man ir jauna, daudz spārīgāka. Spāre 2.0. Un to es ganu un ganīšu un ganīšu.