Izstāde ir kaut kas pavisam īpašs. Kaut kas starp taureņiem vēderā un vēlmi aizbēgt un noslēpties dārza tālākajā stūrī šūpuļtīklā. Tas nav stāvēt uz skatuves un stāstīt gudrības, ko esi salasījies grāmatās. Tas nav publicēt pārdomas blogā. Tā ir dvēsele izkarināta uz veļas striķa, ko jebkurš var aplūkot. Un tie ir arī svētki. Uzdrīkstēšanās, atļaušanās un ieraudzīšanas svētki. Es savā izstādē pati ieraudzīju savus darbus tā pa īstam. Tik lielus un daudzus kopā. Parasti ekrānā redzi mazu laukumiņu un tas ir pavisam savādāk. Un ir interesanti dzirdēt, ko domā citi. Bailīgi, bet ļoti interesanti. Varbūt dīvaini, bet man līdz šim saņemtais lielākais kompliments sķita “es tā īsti nesapratu Tavas bildes”. Tas man ir pierādījums, ka varu runāt valodā, kuru saprot tikai daļa cilvēku. Un tā ir tik maģiska sajūta – radīt savu kodu, kā sazināties ar radniecīgi jūtošām dvēselēm.

Par ko tad īsti ir #dzīvotlēni? Tas ir mans iekšējais protests pret ātrumu, kādā rit laiks un liek man dzīvot. Man gribas izkāpt no spiedzošā karuseļa un dzīvot lēnāk. Skatīties kā žūst veļa. Kā spēlējas bērni. Ieklausīties skaņās, mūzikā, pasaulē. Sadzirdēt cilvēkus man blakus. Izlasīt labu grāmatu un dzert lielo krūzi ar kafiju. Kad var ļaut sajūtām klāties vienai virs otras, sajust , kā tās sajaucas, kļūstot caurspīdīgas un neatšķetināmas. Tieši tā top bildes, kas redzamas izstādē – slāņos, viens virs otra, caurspīdīgi un neatšķetināmi. Man šķiet, ka katra nofotografētā bilde dzīvo savu dzīvi, kļūstot par sava veida personībām. Un ka viņām ir kaut kādas īpašas attiecības savā starpā. Savādāk es nespēju izskaidrot, kāpēc dažas burtiski saķeras kopā un nav vairs atdalāmas, bet dažas nav iespējams ielikt vienā darbā. Šo sajūtu un saderību meklēšana ir bezgala aizraujošs process. Man nav skaidrs, kur paliek pasaule un laiks tajā mirklī, bet tas ir kā pārcelties citā dimensijā, kaut kur pazust un atrasties reizē.

Un tad, protams, filozofiskas pārdomas par #dzīvotlēni. Par ātru un lēnu laiku. Par daudz izdarīšanu un nekā nedarīšanu. Par vainas sajūtu gan skrienot, gan neskrienot. Par mana tēta pieminēto paradoksu, ka lēni dzīvojot pēkšņi attopies ceturtdienā, kaut vakar bija svētdiena. Es skatos uz saviem bērniem un mēģinu saprast, kāpēc viņām laiks rit tik lēni. Viņas taču it kā nedzīvo lēni – skrien un kustās, bet katra diena ir kā mūžība. Un man nekas labāks nenāk prātā kā viņu spēja redzēt pasauli un izjust dzīvi pa īstam. Izpētīt skudras, tad apēst saldējumu, pēc tam aiziet mammai līdzi uz bodi (bet pa taciņu nevis ielu), tad noripināties pa kalniņu dažas reizes, uzvilkt jaunu kleitu, izskriet ar plikām kājām, padziedāt šūpuļtīklā. Un atslēga, manuprāt, nav konkrētās darbībās, bet tas, ka ir tukša galva no “pirms” un “pēc”, no “pareizi” un “nepareizi”. Ka var ļauties sajūtām un notikumiem. Es nezinu, vai tas der arī pieaugušajiem. Bet es arī ļaujos sajūtām un notikumiem. Savirknēju un izlemju, kam ļauties un kam ne. Un tad vienkārši ļaujos. Un nav gluži tā, ka neko nevar paspēt izdarīt lēni dzīvojot. Tas varbūt izklausās drusku pēc “sliņķa”, bet patiesībā, man šķiet, tā ir spēja atšķirt tiešām man būtiskās lietas no “tāpieņemts” un “visitādara” vai “esvienmērtāesmudarījusi” lietām. Bet katram jau sava taisnība un dzīves kārtība. Man gribas dzīvot lēni.