Man ļoti patīk viss, kas sākas netīšām. Tā es netīšām apvaicājos Aleksandrai, vai viņai ir savas kārtis. Viņa teica, ka nav un ka jāpadomā. Pēc dažām dienām manā pastkastē bija 28 kāršu kavas koncepcija. Aleksandra Londonā strādā ar sistēmiskajiem izkārtojumiem un laikmetīgajiem priekšteču rituāliem, kas balstīti šamaņu tradīcijās. Ja Tev ir sajūta, ka “ak dieniņ, no šitā visa man paliek neomulīgi, labāk tālāk nelasīšu”, tad tieši tā jutos arī es.

Te neliels kadrs no manas dzīves pirms es sāku zīmēt – reiz nokļuvām Altā, Norvēģijā, kur atrodami mūžseni akmens zīmējumi. Tādi kā alu zīmējumi, tikai uz akmeņiem. Es toreiz nespēju pamest tās takas, bildēju kā apdullusi, kamēr parku slēdza. Vēl kādus gadus vēlāk vienam projektam vajadzēja glītu noformējumu, es sasparojos šos zīmējumus uzzīmēt. Un tanī mirklī manī ielija sajūta, ka esmu to darījusi vienmēr. Tas arī deva grūdienu domāt par zīmēšanu kā iespējamību manā dzīvē. Atgriežamies pie kārtīm. Izlasīju kāršu koncepciju, sajutu šo seno “vilkmi”. Zīmēt ļoti gribējās, un es nolēmu mazliet palasīt. Sāku ar popkultūru, bet pavisam drīz sapratu, ka šamanisms, tā prakses un tradīcijas ir diezgan labi izpētīts lauks, un pieķēros akadēmiskajai literatūrai par šo tēmu. Tālāk sekos atstāstījums brīvā neakadēmiskā valodā.

Šamanisma pētniecība sākusies līdz ar antropoloģijas rašanos, taču īpašu uzmanību akadēmiskā vide šim tematam sāk pievērst pēc Eliades publikācijas par arhaiskām ekstāzes metodēm 1951. gadā. Pavisam drīz šamaņu un citu neskarto cilšu pētnieki saprata, ka cilvēki piekopuši identisku praksi visos kontinentos. Gan Ziemeļamerikas indiāņu, gan Sibīrijas šamaņu, gan Mongolijas klejotājcilšu, gan Austrālijas aborigēni vienmēr un vēl aizvien savu garīgo dzīvi vada pēc ļoti līdzīgiem principiem. Protams, rituāli atšķiras, taču pati filozofija un pamatprakse ir identiska. Šī atziņa pilnībā aizrāva manu prātu, tieši tāpat kā tas noticis ar daudziem citiem. Un kas drīz vien zinātniekus noved pie secinājuma, ka šamanisms ir universāla parādība, savā ziņā dabīga cilvēka esības forma, un ap 1980to gadu rodas termini “universālais šamanisms” un core shamanism, ko savos darbos tieši kā tādus pirmais apraksta antropologs Hārners. Tālāk tiek runāts par neošamanismu jeb laikmetīgā šamanisma versiju, kas atmet baiļu komponenti, kas bija nepieciešama senajās sabiedrībās, lai nodrošinātu kārtību. Pieļauju, ka tieši šī filmās popularizētā ļauno garu iemiesošanās un izdzīšanas prakse ir tas, kas normāli domājošu mūsdienu cilvēku novērš no tālākas iedziļināšanās šamanisma jautājumos. Vispār noteiktas popkultūras (piemēram sapņu ķērāji) un performances klātesamība padara šamanismu par visnotaļ aizdomīgu pasākumu. Tāpat kā mīts, ka šamaņi un sēnes ir nedalāms jēdziens. Tālāk zinātne pievēršas jau šamanisma neirozinātnei, pēta kas notiek ar smadzenēm ceļojumu laikā un ko tieši dod psihotropās vielas, lai sasniegtu šādu izmainītu apziņas stāvokli. Notiek arī pētījumi citos virzienos, gan par tradīcijām, gan grupas dinamiku, kolektīvo apziņu tml.

Bet par pašu galveno. Kas tad īsti ir tas universālais šamanisms un kāpēc mums tāds būtu noderīgs mūsdienās? Kad caur akadēmisko pieeju iedziļinājos šamanisma būtībā un atmetu visus savus priekšstatus un aizspriedumus, kas slāņiem bija uzkrājušies manā galvā, es lēnām sāku šo tēmu sajust un iemīlēt. Domāju, ka tieši tas būtu vispār pirmais solis, ar ko sākt. Mūsu popkultūra ir radījusi tik daudz mītus un aizspriedumus, tāpat nepalīdz dažādi dzirdētie stāsti par kopīgiem sēņu rituāliem, vemšanu un kratīšanos drebuļos, ziņas par netīšām nomirušiem šamaņu sekotājiem, kas pārdozējuši brīnumdziru utml. Tā visa ir pilnīgi lieka informācija, kas nepalīdz izprast būtību. Jo savā būtībā šamanisms ir spēja iznest apziņā to informāciju, ko glabā mūsu “pirmsvalodas” smadzenes. Mēs kā dzīvi organismi uztveram bezgala daudz informāciju no apkārtējās vides. Mēs esam dziļi saistīti viens ar otru un pasauli sev apkārt. Taču dzīvojot 21.gadsimtā pārsvarā urbānā vidē ar visu pasaules informāciju un tehnoloģijām kabatā, mūsu prāti tik ļoti klusina šo mūsos esošo cilvēcīgo un dabas balsi. Un te nu mēs esam tur, kur esam – stresā, kāds vispār depresijā, atkarībās, līdzatkarībās, nedzirdam, nesaprotam viens otru un paši sevi, galinām planētu, uz kuras paši dzīvojam un apdraudam savu eksistenci. Daudzi neošamanisma piekritēji uzskata, ka šis ir vienīgais veids, kā glābt cilvēci. Protams, arī mani šis ļoti uzrunā, jo kurš gan negrib izglābt planētu, tomēr primāri man šķiet svarīgāk tikt galā katram pašam ar sevi un tad planētu pa visiem izglābsim viens divi. Laikam neviens mani nepārliecinās, ka just un dzirdēt sevi ir slikti un nevajadzīgi. Jā, tas var nebūt viegli. Un sadzirdēt to savu daļu, kas atrodas pirms valodā ietērptām domām, ir pavisam īpaši. Manuprāt, tā ir gan aizraujoša pasaule (arī biedējoša), gan ļoti vērtīga informācija kvalitatīvai dzīvošanai. Šī nav ātrā tabletīte un ceļš ir bezgalīgs. Tā ir saruna ar sevi daudzu gadu garumā. Jo sākumā ir jātiek galā ar to galvas daļu, ko mēs spējam apzināties. Sākumā jāspēj sadzirdēt savas domas, spēt nošķirt, ko domājam un ko patiesi jūtam, ko no mums sagaida un kā tomēr gribētos mums pašiem un kā ar to visu dzīvot sabiedrībā. Lobīt sevi kā sīpolu pa miziņai, pa kārtiņai. Jā, eksistē īsceļi jeb shortcut, ko panāk ar psihotropajām vielām, taču tas ir īstermiņa risinājums, kas bieži vien tikai noved cilvēku mulsumā. Man vispār ir sava teorija par visām apziņu izmainošajām vielām. Ja kādreiz tās izmantoja kā līdzekli, lai sajustu sevi, kā rituāla sastāvdaļu pirms šamaniskās ceļošanas, tad ar laiku, šķiet, cilvēcei ir aizmirsies, kāpēc apdullinošās vielas tikušas lietotas. Jo pēc šo lietu lietošanas neviens sen vairs nedodas dvēseles ceļojumā, kur nu vēl iepazīt sevi. Palikušas tikai skaistas ilūzijas, ka tas it kā kaut ko dod. Bet nez kāpēc nedod, ja neko nedara. Bet tā jau ir cita saruna.

Šis sākās kā stāsts par kārtīm. Tātad ir šamanisma būtība, ir prakse un ir rituāli. Būtību un šamanisma praksi ar dvēseļu ceļošanu un savu ceļojumu tulkošanu mēs atstāsim katra paša ziņā. Parunāsim par četru debespušu riteni, kas ir viens no senseniem rituāliem, kas palīdz sajust pasauli sev apkārt un sadzirdēt savas sajūtas un domas.  To izmantojušas daudzas senās ciltis neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Un galvenā doma balstās izpratnē, ka katrai debespusei ir sava enerģija. Austrumos aust diena, tur dzimst viss jaunais, dienvidos esam visspēcīgākie, rietumos pēc nodzīvotās dienas visviedākie un ziemeļos apstājamies, norimstam, lai atkal sāktos no sākuma. Vēl ritenim ir centrs un zilā līnija. Centrā paskatāmies uz sevi tuvplānā, ko jūtam, ko domājam un zilā līnija liek palūkoties uz lietām kopumā, no attāluma. Manuprāt ļoti jēdzīgs veids, kā domāt par lietām. Apskatīt jebko no visām pusēm pirms pieņemt kādus lēmumus un rīkoties. Mēs dzīvojam tādā steigā un sasteidzam savus viedokļus, rīkojamies neapdomīgi un pēc tam nožēlojam. Tieši par šamanisko visu debespušu domāšanu un rituālu ir šīs kārtis.

Bet re, kā man tas viss uzzīmējās. Un tik skaisti nodrukājās… Esmu ļoti lepna.

P.S. Droši vaicā, ja gribi kādu rakstu izlasīt. Vai jebko citu gribi pajautāt.

P.S.S. Nopirkt var te