Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc ar zīmēšanu ir tik radikāli – vai nu cilvēks zīmē regulāri un ar prieku, vai nedara to nemaz? Ar dejošanu, dziedāšanu un citām mākslām mēs neesam tik kategoriski. Acīmredzot, kādā mirklī esam pieņēmuši stingru un nelokāmu lēmumu nezīmēt. Nemaz un nekad. Visbiežāk šādu lēmumu mēs pieņemam sākumskolas vecumā. Kāds varbūt agrāk, kā es. Vai mazliet vēlāk. Un tā līdz pieaugušo vecumam paliek pavisam maz cilvēku, kas atļauj sev zīmēt. Līdz ar to rodas priekšstats, ka zīmēšana ir izredzēto talants. Lai arī patiesībā vienkārši viena neliela daļa cilvēku rūpīgi turpina attīstīt savu zīmēšamas prasmi, kamēr pārējie to vienkārši nedara. Taču es esmu sapratusi, ka ir iespējams pamanīt un novērst mirkli, kad bērns pieņem galējo lēmumu nezīmēt. Es ļoti rūpīgi sekoju līdzi savu bērnu zīmēšanas noskaņojumam (un arī citiem radošajiem “varu un nevaru”). Esam laimīgi pārvarējuši vairākas krīzes kopā, un jāteic, tas nemaz nebija tik traki, kā izklausās. Un tāpat šo lēmumu “nemāku zīmēt” ir iespējams mainīt arī pēc ilgāka laika. Lielākā daļa mākslinieku uzskata, ka zīmēšanas prasme ir attīstāma un iemācāma jebkurā vecumā, gluži tāpat, kā mēs varam iemācīties spēlēt klavieres. Un nav visiem jābūt profesionāliem māksliniekiem vai jāspēlē operas orķestrī – gan zīmēšana, gan mūzika, gan citas radošas nodarbes var būt vienkārši skaista dzīvesveida sastāvdaļa, kas dod prieku par procesu, palīdz ieraudzīt pasauli savādāk un padara ikdienu skaistāku. 

Es ar savām meitām jau mazā vecumā runāju par to, ka zīmēšana ir prasme, un, ja kaut kas nesanāk vai nepadodas ar pirmo reizi, tad par to nav jāpārdzīvo, zīmēt var iemācīties, tikai vajadzīgs laiks un regulāra zīmēšana. Sākumā bērniem ir jāapgūst sīkās motorikas prasmes, pēc tam (parasti ap skolas sākumu) viņiem rodas vēlme zīmēt nevis simbolos, kas raksturo bērnu zīmējumus, bet attēlot zīmējumos apkārtējo vidi pēc iespējas tuvu tam, kā redzam. Tam ir nepieciešamas tādas prasmes kā pacietība, vērošana, likumsakarību pamanīšana. Ja kādā mirklī bērns pārstāj zīmēt, visticamāk, viņa gaidas par zīmējumu nesakrīt ar rezultātu. Viņš ir sarūgtināts, un redzot, ka ļoti daudz pieaugušie nezīmē vispār, pieņem lēmumu pievienoties šim vairākumam. Ja blakus nav zinošs un atbalstošs pieaugušais, kas palīdz lēnām, soli pa solim šīs bažas kliedēt, bērnā nostiprinās pārliecība, ka viņš nemāk zīmēt un ka viņam nepiemīt šis īpašais talants. Otrs visbiežākais iemesls, kāpēc mēs pārstājam zīmēt, ir kritika, ko apzināti vai neapzināti izteicis cilvēks, kas ir autoritāte. Tie var būt skolotāji, vecāki, brāļi, māsas, draugi. Arī šādos gadījumos ir svarīgi ar bērnu situāciju izrunāt, ja iespējams sarunā iesaistīt kritizētāju, jo tieši viņam ir vislielākā ietekme uz gala lēmumu, ko pieņemam par to, vai turpināt zīmēt.

Tieši sākumskolā bērna prasības pret saviem zīmējumiem aug. Viņš vairs nav mazais bērns, kura uzzīmētais “jebkas” sagādā prieku apkārtējiem. Bērns iemācās vērtēt savu veikumu, kļūst paškritisks. Šinī vecumā mēs iemācāmies kritizēt arī otra darbus, tikai bērni vēl nemāk būt saudzīgi, līdz ar to draugu teiktais var likt domāt, ka tiešām zīmēšana nepadodas. Var gadīties arī kāds pieaugušais, kurš tīši vai netīši veicina neatgriezenisku radošo krīzi ar saviem vārdiem.

Visticamāk, šis ir mirklis, kad bērnam vairs negribas zīmēt simbolos, kā to dara pirmsskolā, taču neviens viņam nav parādījis, kā mācīties zīmēt dabā redzamo tā, lai tas izskatītos kā dzīvē. 

Es uzskatu, ka mana kā iedvesmojoša pieaugušā loma šai brīdī ir uzmanīgi vērot un palīdzēt bērnam pārvarēt zīmēšanas krīzi, lai bērns nebaidītos mēģināt, lai neapstātos savā zīmēšanas prasmes attīstībā. Parasti palīdz izpratne, ka zīmēšana ir prasme, un ka visi mākslinieki ir pavadījuši daudz stundas, vērojot apkārtni un zīmējot to. Vēlāk mēs varam attīstīt savu rokrakstu, zīmēt izdomātas pasaules, taču no sākuma mums jāiemācās zīmēt pasaule sev apkārt, lai uzkrātu pietiekamu pieredzi un iemaņas. Var gadīties, ka ģimenē neviens nezīmē, un tā tas ir lielākajā vairumā ģimeņu. Bet par to, manuprāt, nevajag uztraukties un vismazāk vajadzētu bērnam teikt “mūsu ģimenē neviens nezīmē”. Tieši otrādi –  šis ir pierādījums tam, ka daudzi apstājas zīmēt, nav veltījuši tam pietiekami daudz laika, nav attīstījuši šo prasmi. Tieši mazais mākslinieks var pierādīt, ka vienkārši turpinot zīmēt, var to iemācīties. Un iespējams, iedvesmos arī kādu citu no ģimenes to atstākt darīt.

Viens no galvenajiem uzdevumiem ir padarīt šo mācīšanos par patīkamu piedzīvojumu, lai pie tā gribētos atgriezties. Mūsmājās zīmēšanas dienas ir mazi svētki. Mēs laicīgi sarunājam, kad iesim zīmēt, domājam, kur to darīsim, sagādājam sev kādu našķi, un es vienmēr raugos, lai zīmēja,, kad meitenes ir labā noskaņojumā un nav piekusušas. Es arī esmu izrunājusi ar mājiniekiem, cik svarīgi ir nekritizēt bērnu, bet palīdzēt viņam ieraudzīt savu progresu. Ja viņam izdodas precīzi sajust, piemēram, proporciju, priecājamies kopā un atgādinu viņām to nākamajā zīmēšanas reizē. Mēs svinam mazās uzvaras un lepojamies ar zīmējumiem. Mēs neesam ierīkojuši, bet plānojam mazo galeriju, kurā var nomainīt darbus – pēdējam īpaši veiksmīgajam vienmēr vajadzētu būt apskatāmam. Toties esam drukājuši t-kreklus tētim un krusttēvam ar meiteņu zīmējumiem. Ja bērns ir gatavs uzdāvināt kādu no saviem darbiem vecvecākiem vaii radiem, dariet to un lepojieties visiem dzirdot. Var arī labākos darbus ieskanēt un nodrukāt kartiņās. Tas, ko esmu iemācījusies Trīs Krāsās, kur lielākā meita iet mākslā būt – mēs izvairamies no “pasūtījuma” darbiem – zīmēšanai nevajadzētu būt pienākumam. Dāvinām tikai to, kas kādreiz ir labi sanācis un tikai tad, ja meitenes pašas to vēlas. 

Bērni ir ļoti paškritiski, bieži sadusmojas vai saskumst, ja kaut kas neizdodas. Tad es cenšos izrunāt, mēģinu atrast, kas tieši ir tas, kas nesanāk. Ja ir iespējams izlabot, tad palīdzu izlabot. Bet bieži mēs aprunājamies – ja labojums būs samocīts, varbūt var sākt vēlreiz? Visbiežākais iemesls, kāpēc bērniem neizdodas, ir pacietības trūkums un steiga. Mudinot bērnu pavadīt vairāk laiku vērojot, kā arī nesteigties zīmējot, var panākt acīmredzamu un tūlītēju progresu. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt nesteidzīgu un mierpilnu vidi. Ideāli, ja zīmēšanas laikā mājās nenotiek citas aktivitātes, kas varētu konkurēt par mazā mākslinieka uzmanību. Es vienmēr rūpējos, lai mazās ir pilnu vēderu un apmierinātas. Un arī pati izbaudiet šo laiku kā kaut ko īpašu, gan zīmējot kopā, gan vienkārši noskatoties, kā viņas zīmē. 

Redzot, ka daudzi pieaugušie vēlas atsākt zīmēt, un zinot, kādas pamatprasmes viņiem nepieciešamas, lai zīmētu ikdienā, mēs, divas mammas un ilustratores – es un Masha nolēmām, ka ir iespējams izveidot kursu, lai bērns vienkārši nepārstātu zīmēt – lai ar vienkāršiem piemēriem bērnus iedvesmotu sākt vērot pasauli sev apkārt un zīmētu to, ko viņš tiešām redz. Un mēs ticam, ka tieši tā mēs varam “izglābt” daudzus talantus, kas vienkārši nepārstās zīmēt.