Manā kartē nebija tādas vietas kā Marke. Un arī Itālija bija sākusi bālēt, jo vai nu nejutos tur labi, reizēm pat nedroši, vai arī pārtūrismošanās liga bija atstājusi tikai vraku. Vienīgi Sicīlija likās kaut kas īsts un neskarts. Bet tā nav. Itālija ir atguvusi vietu manā pasaules kartē, un par Marki ilgi domāju, vai vispār kādam stāstīt (bet mēs jau neesam tik daudz, diez vai pārtūrismosim un nogalināsim šo reģionu). Tik ļoti gribas saglabāt to nostūri tieši tādu, kāds tas ir. Vienkāršs un īsts. Savā ziņā laika neskarts. Laiks te ir mazliet apstājies un rit kā bērnībā.

Ikdiena. Katrs rīts sākas ar slēģu atvēršanu. Slēģu atvēršana un aizvēršana šeit ir liela lieta. Itāļu ciltis gadsimtiem un gadu tūkstošiem ir karojušas savā starpā. Kas to zina, vai karš tiešām ir beidzies, tāpēc drošs paliek nedrošs, slēģus jātur ciet. Ja mājai ir 15 logi, tad slēģu atvēršana un aizvēršana diezgan gara procedūra. Laika gaitā tas noīsinās līdz divu slēģu virināšanai. Un braucot pa Marki var rasties sajūta, ka šeit visas mājas ir pamestas, slēģi ciet, visi aizbraukuši dzīvot uz lielpilsētu. Bet nē, vienkārši saimnieki nav mājās vai arī dodas pie miera. Dienas ritms ir akmenī kalts, un tur neko nevar darīt. No rīta pastrādā vai brauc uz tirgu (šo cēlienu mēs parasti nogulējām), tad brauc pusdienās. Tas darbojas kā “on.off” poga – cilvēki ainavā tiek izslēgti un ieslēgti pēc pulksteņa. Tad vēl viens darba cēliens. Ap 18iem ir tāds kā promenādes laiks, kad visi dodas uz tuvējām bodītēm iepirkties, aprunāties ar kaimiņiem, palasīties “sludinājumus” pie nekrologu dēļa, iedzert aperitīvu. Tad vakariņas. Tad bārs vai dīvāns ar televizoru. Paiet kāds laiks, kamēr pielāgojam savu ritmu viņu bodīšu ritmam. Un visa nauda paliek “ģimenē” – uzticīgi pērkam viens no otra, un ja lielākā bodē, tad to, kas vietēji audzēts. Ja ne reģionā, tad vismaz Itālijā. Pilsētvalstu princips vēl aizvien ir ļoti dzīvs. Un itāļu lepnums nav mazinājies kopš Romas impērijas laikiem. Viņiem nav ne franču kafejnīcas, ne kebabi, ne veikali ar Ņujorkas skatiem pie sienām. Viņiem neko tādu nevajag. Labākā manta it no šī ciema. Jo te kafiju taisa vispareizāk un garšīgāk. Tur nu esam vienisprātis.

Jau kopš pirmās dienas mani mocīja jautājums, ko viņi īsti te dara? Pilsētas ir nelielas, cik tad daudz frizieru un tabačēriju tādā vietā vajag? Pēc dažām nedēļām sākām pamanīt, ka te ir lielākas un mazākas fabrikas, kurās pārstrādā gan to, ko dod zeme un lauksaimniecība, gan dara to, ko darījuši šai reģionā gadsimtiem, tikai mūsdienīgā interpretācijā. Piemēram Fabriano jau 700 gadus ir papīra lielpilsēta, kur ražo ne tikai burvīgus akvareļpapīrus, bet arī puspasaulei naudu. Arī modes fabrikas un fabriciņas, kurās gadsimtiem ražo kurpes, somiņas un pēc tam nogādā visā pasaulē. Toties lielveikalu šiet nav. Arī papīru tai pat Fabriano var nopirkt veselā vienā bodē. Vienkārši lieku veikalu nav. Jo visi iet iepirkties pie Lidži, Lukas un Leilas. Vai iet pa tiešo uz fabriku pēc kurpēm. Nav tirgotāju un starpnieku, kas apēd veselu lērumu naudas. Un tas brīnumainā kārtā ļauj dzīvot lētāk un sajūta, ka jēdzīgāk.

Vēsture un kultūra. Villā atradām 1997.gada Frommera ceļvedi, kurā par Marki bija veselas 2 lapas. Grandiozi! Par Latgali varētu daudz vairāk uzrakstīt. Arī citur meklējot informāciju, neko daudz neviens nerunā. Cilvēki šeit nebrauc poptūrismā. Bet ne tāpēc, ka te nebūtu, ko redzēt. Visticamāk tāpēc, ka šeit nevar caurskrienot. Mums tas ļoti labi der. Šeit katra pilsēta ir celta Romas impērijas laikā vai pirms tās. Te Dante bijis tur un šur, ierakstījis tanī vai citā pantā Dievišķajā komēdijā šo vai to māju. Renesanse ir aptaustāma gan muzejos, gan baznīcās, gan uz ielas. Palazzo Ducale ir mazāk cilvēku kā Cēsu pilī. Un es nesaku, ka Cēsu pilī slikti. Tikai Rafaēls tur neko nav uzzīmējis. Nu labi, mēs bijām nesezonā, toties dienā, kad pūta tramontino. Monte Avellana klosterī mūks izvadā mūs četrus. Kad saprot, ka mēs franciski runājam švakāk kā viņš angliski, mainām valodas. Papīra muzejā mūs ieved milzīgā zālē, ieslēdz kino uz atstāj vienus. Izvilkām sviestmaizes un pie filmas gardi notiesājām. Kontrastam iesakam aizbraukt uz Florenci. Jo vienreiz dzīvē Florence ir jāredz. Baidos, ka man tā būs arī vienīgā reize. Pēc tam, kad esi dzīvojis vietā, kas ir dzīva, kas elpo vēsturi, kur katrai darbībai, katrai lietai, tradīcijai ir savs dziļš skaidrojums, Florence likās pop-tūr-kultūras farss. Tukša čaula. Zinu, ka daudziem tā ir viena no mīļākajām pilsētām. Mēs sajutāmies kā Pinokio, no kura tirgotāji un starpnieki (viņi visi ir pārvākušies uz turieni) grib izpurināt pēdējo dālderi. Iespējams, par ātru aizbēgām. Iespējams, vajadzēja kādu vietējo blakus. Iespējams.

Daba. Sasodīti skaista ainava. Nekur Eiropā man nav gadījies redzēt tik saglabātu un skaistu ainavu. Izrādās Marke ir lauksaimnieku reģions un tāds bijis izsenis. Tas nozīmē, ka nekāda lieka būvniecība lauku teritorijā nav atļauta. Līdz ar to, skaties, kur gribi, pastkarte. Manuprāt, glītāka kā Toskāna. Kalni augstāki. Pauguri tik pat apaļi. Vīnogas un tūjas. Kad sāka ziedēt mandeles, plūmes un ķirši, tad katru vakaru pārlasīju Malapartes Nolādēto toskāniešu fragmentiņu “jo Paradīze taču ir tepat blakus, pie pašas mājas sliekšņa, un turp var aiziet, kā ejot no istabas istabā. Vienkārši jāatver mazas durtiņas un jāiet iekšā.” Burvīga grāmata. Lai arī par toskāniešiem, ļoti daudz kas attiecināms uz Markes ļaudīm. Arī viņi nesveicinās pirmie. Un gaita viņiem līdzīga. Sakniebtiem dibenvaigiem. Un vējš šiet tiešām ir savādāks kā pie mums. Pilnīgi saprotu, kāpēc katram vējam dots savs vārds. Mums tika dažas dienas aukstais tramontino un dažas dienas siltais, dullais libečio. Nekad nebiju pievērsusi vējam tādu vērību. Mare Adriatico īsti negāja pie sirds. It kā viss ir. Bet tomēr nav. Kalni skaisti, takas, kurās bērniem ierādīt kalnu burvību. Labi marķētas, bez ļaužu plūsmām. Īsākas un garākas, vieglākas un ne tik vieglas.

Svētki, kūkas un saldējums. Mēs trāpījām svētku laikā. Karnevāls, 8.marts un trifeļu svētki. Bet man ir nelielas aizdomas, ka Markē vieni svētki nomaina otrus. Pirmās dienas sāka pārņemt izmisums, ka nav kūku. Tikai cepumiņi. Kāds iemērkts šokolādē, kādam uzsmērēta zapte. Kādi divi salipināti ar nutellu. Bet tad uzgājām bambolines, kuru dēļ vien esmu gatava braukt atkal februārī – fritētas vārītā krēma bumbas, ko taisa tikai karnevāla laikā. Karnevāls beidzās, bambolīnes pazuda. Vietējā Pergolas kūkotavā, kad pirkām tūti ar bombolīnēm, meitenes tika pie otras tik pat lielas tūtes. Tāpat vien. Dāvanā. Laikam izskatījās pārāk kārnas un garas itāļu standartiem. Bet štrunts ar kūkām. Saldējumu negaršīgu neatradām. Īpašie saldējuma gurmāni zināja teikt, ka jāmeklē tās vietas, kur saldējuma traukiem vāki virsū. Mums derēja arī bez vākiem. Un par laimi saldējumu šeit var dabūt visu gadu (Sicīlijā mūs īsti nesaprata, kad ziemā meklējām saldējumu). Jā, svētki ir itāļu lieta. Knapi bijām atguvušies no karnevāla grandiozā noslēguma, kad gelaterie mums vienā pusē sēdēja supervaroņu ģimenīte un otrā pelītes (mammas un omes ieskaitot), kad nokļuvām 8.marta virpulī vietējā picērijā. Nākamajā dienā domājām klusiņām pavadīt sestdienas pēcpusdienu, bet trāpījām trifeļu svētku atklāšanā, un Banda Musicale maršēja pa Fossombrones centrālo promenādes ielu šurpu turpu kā Fellini filmās. Apstājās, diriģents nosauc dziesmu, šie iespēlējas un sāk soļot. Līdz ielas galam pietiek ar divām dziesmām. Tikmēr mūsu meitenes pa galeriju laimīgas var lēkāt līdz. Un tad piekusušas nopirkt cukurvati.

Villa. Esam sapratuši, ka mājvietai garajos ceļojumos ir milzu nozīme. Iespējams, ka Marke tik ļoti mums patīk tieži Villas Terēze dēļ. Šeit jutāmies kā mājās. Te bija silti, te bija dārzs, savs lauru lapu koks, rozmarīns un timiāns. Puķītes tādas pat kā Cēsu dārzā. Neskaitāmi slēģi, ko vērt ciet un vaļā. Mazo lampiņu virtenītes, ko katru vakaru ieslēgt. Baseins, kas mums agrajā pavasarī kalpoja kā naktslampiņa meitenītēm. Bija dienas, kad nemaz nekur nebraucām. Vienkārši bijām pa vidu Markei. Nu labi, ja nu vienīgi pēc saldējuma…