29.februāris. No vēstules brālim: Esam vecajā Lisabonas daļā, bet ne pašā vecākajā, no rīta atveru logu, tur gailītis dzied. Vecs kaimiņu onkulis, izvedis tik pat vecu plušķīti, nāk mājās ar avīzēm. Mazā laukumiņā piesaulītē uz akmens soliem sēž trīs dažāda vecuma kundzītes un viens pārītis un klausās, kā aiz loga otrajā stāvā ar saplīsušiem smagiem zīda aizkariem kāds spēlē klavieres. Lai ieietu restorānā ar dzeltenām durvīm, jo nosaukuma nav, jāpārkāpj lielam melnam gulošam sunim. Šodien nebijām tālāk par 300 m no mājas. Bijām tā saguruši no brīvības, ka nācām pagulēt pusdienlaiku. Sajūta kā ciemos pie vecas, sirmas un aristokrātiskas tantes mazā pilsētiņā.

1.marts. Mamma ar putniem. Gerda. Akvarelis. Lisabona. Lejas kaimiņiem ballīte. Augšā rej suņi. Jubilāram ir viena mīļākā dziesma. Un mazmazītiņajā patio zem mūsu logiem tiek ceptas desiņas. Pagalmiņš foršs – mūsu logu līmenī karājas kaimiņu veļa. Lai tur tiktu, viņi rāpjas pa šaurām trepītēm virs saviem dārza rūķiem. Ja mums nokritīs dvielis, kas švaki pieknaģēts, tad mierīgi varam izkāpt pa logu pie viņu dvieļiem, pa mazajām trepītēm nokāpt pie savējā. Un mašīnu te arī var noparkot tur, kur vajag. Kā Cēsīs. Tas nekas, ka neviens garām netiek. Vai ka uz Avotu ielas nozīmes sānieliņas apstājas satiksme, tramvaju ieskaitot, jo taksis gaida klientu. Tikmēr Gerda aptausta garāmejošās tantes. Jo viņai šķiet, ka te tā pieņemts. Viņas arī ik pa laikam aptausta un noglauda galviņas. Bērni gan visi vienādi. Nesaprotu, kā viņi vakarā paņem īstos no skolas.

lisbon 2

2.marts. Tam kaimiņam, kurš nāca ar plušķīti un avīzi no svētdienas pastaigas mājās, ir divas bikses. Abas iekš zila un balta. Vienas ar puķu rakstu, otras svītrainas. Vienas no viņām vienmēr karājas uz veļas šņores tieši pretī mūsu ieejas durvīm. Otras acīmredzot kājās. Lūk, pieticīga dzīvošana. Savukārt eko bodītē uz leju no mūsu mājas, kūkas ieliek izmazgātā saldējuma kastītē un palūdz rīt atnest atpakaļ. Nesīsim. Jo bodīte forša. Un tik tiešām eko. Alfamā baloži kā agrāk, bet ielu zīmējumi gan no jauna saradušies. Atradām, Kikī, to foršo terasi, bet tur vairs nav ne uz pusi tik forši. Lielie zviļņi un kastes novāktas, salikti parasti galdiņi un pilns ar vientiešiem. Bet dīkdienība palikusi. Tur savādāk nevar. Slavenajos tramvajiņos brauc vien tūristi un kabatzagļi.

lisbon 3

3.marts. Tas maģiskais mirklis, kad izkāp no vilciena Estoril stacijā un saskatījies bildes pinterestā, gaidi mirkli, kad satiksies ar vareno Atlantijas okeānu… Bet viss ko redzi, izejot caur nelielu tuneli – seniori tūristi, večiņas un večuki, baltās biksēs, cits ar štoku, cits tāpat, pagriezuši krunkainos vaigus pret sauli un vēju, acis aizmieguši un laimīgi bauda sauli. Laiks un dzīve ieskrējusies apstājas, lai nedaudz tālāk pazustu pavisam starp gliemežvākiem, viļņiem, akmeņiem un milzīgām amfitēatra tipa trepēm, kuras vasarā droši vien nosētas ar ļautiņu miesām, sviestmaizēm, simts un tūkstots mīlas ciešanām un dzīves stāstiem. Veca kūrortpilsēta sevī spēj uzkrāt tik daudz emociju, ka pēc tādas dienas jūties kā griezies karuselī un klausījies 4 plates vienlaicīgi. Un tas viss par spīti ārējam mieram, īpaši izkoptai dīkdienībai, simts mazu kuģīšu klāstam marīnā un kaijām, kas nebaidās. Tikmēr Lisabonā jau otro dienu rit remontdarbi. Sākās otrdienā, pirmdienā droši vien vēl bija kaut kas jāsaplāno, nevar jau uzreiz tā sākt strādāt. Pirmā stāva kaimiņa mīļāko dziesmu mums nav izdevies atšifrēt. Tiklīdz būs, tā ziņosim. Bet viņi dzied līdzi. Šodien nāca gāzes skaitītāja nolasītājs. Vakar ūdens. Vai otrādi. Visi, tāda sajūta, ka pilnīgi visi runā angliski.

lisabona 4

4.marts. Praça das Flores, 1200 Lisboa. Pavisam parasts un pavisam īsts laukums. Ar lillā kiosku, kurā var tikai stāvēt, jo kopējā platība diez vai ir kvadrātmetrs. Drīzāk varētu būt metrs aplī, jo kiosks apaļš. Zivju veikals, kas strādā no trešdienas līdz sestdienai. Pasta kaste, kas patiesībā ir sarkana kolonna. Strūklaka, kas dažreiz strādā, dažreiz ne. Šodien nestrādāja, un pamanījām, ka tur dzīvo 4 zivtiņas. trīs lielākas un viena mazāka. Sajūta, ka laukumā kokus un puķes sastāda paši laukuma iedzīvotāji. Vienā daļā aug krūmveidīgas palmas, citā tikai nezāles, toties zied un kā par pārsteigumu – lillā. Bērnu laukumiņš ar 3 krateklīšiem un ar vārtiņiem, kurus var aiztaisīt un nodoties dzīves apcerei, nebaidoties, ka mazais aizšmauks nedarbos uz blakus esošo kafejnīcu. Kanēļa maiznīca saucas, vēl neesam bijuši un preču sortimentu nepārzinam. 38 numurā ar zilganzaļām mint (nez kā latviski tādu krāsu nosaukt?) krāsas durvīm un logu dzīvo kundzīte, kas rūpīgi aplaista puķu kasti, kurā starp mākslīgajām gerberām ir arī daži dzīvi rododendru nīkuļi. Uz soliņiem tiek risinātas nopietnas un skaļas dzīves situācijas. Uz vēl viena soliņa atgūlusies meitene ar austiņām. Mēs esam atnākuši ar peļu ģimeni pumpainā somiņā un iedalījuši lomas. Es esmu dabūjusi visforšāko – mazuli, kurš visur grib būt pirmais, kad tiek pirmais, tad grib būt otrais, kad ir pie mammas, tad vajag tēti, un kad grib gulēt, tad skaļi bļauj, ka vajag dzert. Labs tas puķu laukums. Diez vai ir kādā ceļvedī. Bet pagaidām nr.1 manā sarakstā “īstā Lisabona”.

5.marts. Grāmatnīcas trešajā stāvā vīriņš ap gadiem 70 stāsta par saviem izgudrojumiem. Fado, kas vienmēr ir skumjs vai traģisks vai visbiežāk abi kopā. Par to, ka laika mašīnā nauda un pulksteņi ir viens un tas pats. Ka salauztu lietussargu var pārvērst kustīgos insektos un ka vienīgais jēdzīgais viņa izgudrojums ir fēns ar optisko ilūziju, un to tad arī kāds uzreiz ir nopircis, tāpēc viņš uztaisījis otru kopiju. Lielisks pierādījums teorijai par pasaules 2.0 eksistenci palielas fabrikas izmērā. Saucas LX Factory. Reivs gāja vaļā jau ap 3 pēcpusdienā. Turp un atpakaļceļā medījām ielu mākslas šedevrus, azarts droši vien līdzvērtīgs geokašingam, tikai mēdz gadīties, ka māja ar visu mākslu nokrāsota. Lisabona esot viena no pasaules ielu mākslas metropolēm. Pašvaldība pat atvēlējusi vairākas sienas, kuras pārtapušas urban art galerijās, kur var pieteikties rindā uz atļautu gleznojumu. Pēc noteikta laika siena tiek nākamajam māksliniekam. Legāli, nelegāli, bet paralēli vecās aristokrātiskās kundzītes pasaulei, šeit rit ļoti iespaidīga citas paaudzes dzīve. Nē, hipsteru, tāpat kā Barselonā te nav. Vai arī viņi ir bez bārdām, gadus 10 vecāki un turīgāki nekā Rīgas jaunie censoņi. Un viņiem modē ir vegānu kurpes. Tā lūk.

Lisbon 6

6.marts. Ja nu kaut kur pasaulē ir daudz gaismas, tad viena no tādām vietām ir Tagus upe pa ceļam uz Belém kūku bodi. Tagad apjuku, jo gribēju pastāstīt par gaismu, bet pēkšņi tanī pat teikumā uzradās kūkas. Ar gaismu bija tā, ka es pat samulsu, jo tumsā dzīvojošajiem ir zināmi vesela virkne triku, kā likt kamerai redzēt gaišāk kā cilvēka acs spēj, taču šajā gaismas pārpilnībā nācās domāt uz otru pusi un vērt ciet diafragmu (bučas visiem, kas saprata). Savukārt ar kūkām ir tā, ka nu ir viņas sasodīti garšīgas vēl aizvien. Par spīti divām rindām, par spīti tam, ka minūtes laikā viņi pārdod ap 50 pastéis, par spīti tam, ka viņi sevi sauc par vecāko kūku bodi un gandrīz 200 gadus katru dienu cep vienas un tās pat garlaicīgās kūkas. Laikam jau Lisabona bez pastéis nebūtu nekas. Paliktu tikai sardīnes. Un elektrības fabrika, uz kuru gājām atšķaidīt pārāk saldo dūšu. Nācām mājās, klausījāmies, cik ļoti zumm 25 aprīļa tilts un domāju, kādam ir jābūt cilvēkam, kurš ar tādu entuziasmu ir būvējis to fabriku, kādai ir jābūt ticībai, lai katru dienu šķūrētu karstas ogles un kādai ir jābūt aizrautībai, lai uztaisītu muzeju par kaut ko mistisku, kas aizrauj gan divas mazas meitenītes, gan tūrisma vietu nīdēju viņu tēvu, gan mani, kam labāk patiktu sēdēt milzīgajā gaismā ārpusē. Tiesa gan, mums vēl aizvien katram ir sava versija par to, kā rodas elektrība, bet tas laikam nav būtiski.

lisabona 7

7.marts. Milzu kravas kuģi noparkoti dažus metrus no smilšainas, bēgumā sīkām ūdens dzīsliņām sarūtotas pludmales. Jumts, kas karājas tāpat vien – gaisā. Vasko da Gamas tilts, 17km un garākais Eiropā. Portugāļi nav zaudējuši savu imperiālo drosmi, piemēram, tirgu pārvērst milzīgā gurmānu garšotavā, vecu biroju kvartālu mākslas darbā un pastaigu gar upi organizēt pa tiltiem un moliem vairāku kilometru garumā. Un nav viņiem arī ko pārmest savādāku domu gājienu – kā nekā tieši viņi pierādīja, ka zeme ir apaļa. Tad kāpēc gan nepakārt jumtu gaisā un nenoparkot laineri smiltīs. Tikmēr lielās meitenes atļaujas svētdienas priekus ar jaunām somiņām un aizbēgšanu divatā. Un jā, vēl viens jauks portugāļu izgudrojums – publiskās bērnu tualetes. Īpaši noderīgs, kad tētis paliek ar mazu meitu divatā.

lisbon 8

8.marts. Lisabona neesot līdz galam redzēta, ja to neapskata no otra krasta. Tā lasīju kādā apskatā. Skatījām no kuģīša, kas ir būtiska satiksmes daļa. Nekā īpaša. Uzbraucām līdz Cristo Rei. Nu kā lai pasaka – plakana, vienmuļa. Kā mazs ciemats. (Mūsu Rīga ir ļoti skaista no Daugavas otra krasta.) Toties baznīcā, kas ierīkota statujas platformā, arī ienācis jaunais laikmets. Tur ieviesta svecīšu mašīna. Par 20 centiem var iedegt vienu elektrisko svecīti, par vienu eiro veselas piecas. Kad iemet monētu, Tavas svecītes sāk mirgot un paliek degot kādu laiku. Sirds mierīga. Kāpām atpakaļ autobusā, kur mazām Gerdām nav jāmaksā, ja atļauj šoferim uzspiest pī uz degungala. Un tad mēs atklājām Almedas patieso burvību – no kuģu pieturvietas jāiet pa piestātnēm uz tilta pusi. Liksies, ka ceļš nekur neiet, ka neviens tur nedzīvo, viss sabrucis, pamests, nekā nav, tik ielu mākslinieki trennējušies krāsot lielus burtus. Tomēr ja nenobīstas un iet gana ilgi, nonāk pie diviem restorāniem, kas tiek pieminēti kā “vieni no” un vēl mazliet tālāk ir panorāmas lifts, kurā vizinās lifta večuks, bet var izvizināt arī citus. Vakariņu laikā noriet saule un zummošais tilts nosējas ar mazām gaismiņām. Un nu ir sajūta, ka Lisabona ir tik tiešām redzēta.

lisbon 10

9.marts. Vējš dzenā sausas lapas, gaudo Nāciju parka plašumos, plivina matus un visas pasaules karogus. Vodafone biroja vidū saules pielieta, pilnīgi mierīga austrumu oāze ar ziedošām magnolijām. Uz vienu pusi norāde – virtual, uz otru – real. Kazino stiklotām sienām un iespēja nogrimt okeāna dzīlēs blakus rajām, haizivīm un gaidīt pingvīnus. Pirms iemigšanas lasu nakts vilcienu uz Lisabonu un nupat man jau ir pavisam sajucis, kur sapnis, kur nomods, kur pavasaris un kur rudens, kur ir mana dzīve, kur šveices skolotāja un kur portugāļu ārsta, kurš dzīvojis zilā mājā 4 ielas no mūsējās. To meklēšu citu dienu.

Lisbon9

10.marts. Šodien līņā. Tāpēc tikai kūkas (ja nu kādam uznāk kāre pamēģināt uzcept http://www.jamieoliver.com/…/member-rec…/recipe-detail/3645/ bet mēs nopirkām bodē), Gulbenkian modernās mākslas muzejs (nav vērts, bet izmēģināsim Berardo), kura skaistākā daļa ir dārzs un mazmazītiņi nerātni pīlēni, kas cīnās par benčiku un piecatā mēģina aizšmaukt no vien dīķīša pie otra, tā padarot pīļu mammu pamatoti tramīgu. Un cepti kastaņi. Bet tas, par ko nevaru beigt brīnīties – kā tas iespējams, ka kādā galvaspilsētā, esot vienā no centra rajoniem, nakts vidū nav nevienas skaņas. Tālumā var dzirdēt tilta dūkoņu, taču ne tramvajs, ne mašīnas, ne cilvēku balsis. Visdrīzāk var sagaidīt dziedam gaili. Tas gan diezgan dumjš, dzied pa nakti, no rīta un pusdienlaikā. Kaimiņiem vēl aizvien ir viena mīļākā dziesma, bet onkulim no pretējās mājas ir divi lakatiņi – viens zils, otrs sarkans ar tādiem kā sardīņu rakstiem. Bija izkārti žāvēties.

lisbon 11

11.marts. Pirmajā dienā mūsu dzīvokļa saimniece teica – Lisabonā ir svarīgi domāt augstumos. “Short-cut” ir nevis īsākais ceļš, bet gan tas, kurš neved bezjēdzīgi kalnā un lejā. Pēdējās divas dienas sāk izdoties. Nav spēka neko vairāk rakstīt. Visu dienu zebras, delfīni, surikāti utml. Un tomēr – kaimiņu onkulis no rīta gāja uz blakus restorānu pēc pusdienām treniņbiksēs, bet vakarā bija izpucējies samta uzvalkā un ar lakatiņu ap kaklu. It kā izvedis savus plušķus. Bet man šķiet, ka viņam ir kas cits padomā. Arlabunakti.

lisbon 12

12.marts. Piektdienas vakars. Portugāle. Bārs blakus mūsu mājvietai Aveiro, pilsētā pie okeāna. Durvis man atver smaidīgs puisis tamborētā regeja cepurītē. Es viņam saku: It might sound strange, but I am looking for sugar. Jo vārot Gerdai putru sapratu, ka viss ir, tikai nieka karote cukura trūkst. Gāju meklēt. Uz ko puisis žigli atbild, not strange at all – it’s him, un norāda uz citu puisi tādā pat tamborētā regeja cepurītē. Sasmējos un stāstīju, kādu tieši cukuru man vajag. Ja tā padomā, laikam var iekulties pamatīgās nepatikšanās, piektdienas vakarā meklējot “cukuru” pilsētas aktīvākajā bārā. Elīna, mēs atradām to vietu ar lielajiem viļņiem un salasījām Tev gliemežvākus. Bet Tev jābrauc ir rudenī, kad ir tie 30m viļņi, šodien bija tikai 3m augsti. Gadījāmies tur zelta stundā, kad vējš viļņu galotnes pārvērš zelta miglā un piebridām pilnus zābakus ar smiltīm. Cascais centrā ir klasiskais karuselītis, kuru, ja trāpās būt darba laika sākumā, pats var atpogāt un par to dabūt braucienu par brīvu. Izrādās, ka ir vesela karuseļu pasaule – daļu no mehānismiem var nopirkt, bet braucamos zirgus, ziloņus un gulbjus vai nu taiša paši vai iznomā vai pērk gatavus. Trīs mākslinieki, kas karuselīti uzmeistarojuši, paši to darbina, strādājot uz maiņām. Un 25 aprīļa tilta zummēšanas noslēpums ir atklāts – vidējo joslu segums nez kāpēc ir no metāla restītēm. Bet labi, ka viņš ir, savādāk dziedošais gailis naktī rada nepareizu priekšstatu par pamošanās vietu.

13.marts. Matos saķēries okeāna sāls, brilles vairs īsti nerāda un rokas lipīgas. Kabatas pilnas ar gliemžvākiem. smiltis visur. Arī tur, kur kādreiz gar krastu bijis ceļš. Būdiņa ar uzrakstu “girls closet” tik šķība, ka nav jēgas nemaz mēģināt atvērt durvis. Kafejnīcai, kam kādreiz bija iecerēts stikls pa visu sienu, nu līdz pusei ir smiltis. Kā pie mums tajās ziemās, kad nevarēja saprast, vai tā ir kupena vai apakšā arī mašīna. Un paisums un bēgums tik tiešām eksistē. Pa dienu pa kanālu brauc milzu laivas septiņu piecsimto fiatu garumā, pusnaktī viņas stāv smiltīs. Droši vien var gadīties, ka, ja atbrauc ar laivu ciemos, tad prom var tikt tikai ap 3 naktī. Jo bēgums taču. Bet vispār okeāns tāda liela jūra vien ir. Tāda pati kā pirms 100 un 1000 un droši vien miljons gadiem. Stāvi, skaties un saproti, ka esi tik daudz dzīvēs redzējis vienu un to pašu skatu. Un pārņem tāda miera un mūžības sajūta.

14.marts. Galva izpūsta tukša. Pavisam.

15.marts. Strīdos ar autostāvvietas onkuli, kas man iedevis čeku, kurā mašīna stāvējusi par nieka 7 stundām ilgāk nekā patiesībā. Viņš ilgi skatās čekā, tad datorā, tad apspriežas ar apkopēju zaļā priekšautā, kas lūr viņam pār plecu, un saka: “money no problem, time problem”. Sapratu, ka esmu piemaksājusi par šo visnotaļ vērtīgo dzīves atziņu, ko varēšu pievienot savai dzīves gudrību krātuvei. Vēlāk, skatoties, kā mūsu meitenes “plosās” pa spēļu tramvajiņu un drusku baidoties, ka nesanāk nelāgi, prātā jau sakompilēju tekstu īsti portugāļu stilā: children no problem, tram problem. Vakarā mājupejot apstājāmies pie skatloga, kurā kāds kaligrāfs sarakstījis visādus tekstus un kaut kā ļoti uzrunāja šis, kas bildē. Vecais kungs iedvesa dziļu cieņu un apņēmīgi soļoja uz visticamāk orķestra mēģinājumu ēkā, kurā atrodas gan berardo kolekcija (tīri laba un par baltu velti), gan neskaitāmas koncertzāles.

lisbon 16

16.marts. Pirms vairāk kā 10 gadiem portugāļu žurnāliste Katarina Portas, kuras tēmas bija mode un portugāļu/lisaboniešu tradīcijas, ieradās pilsētas domē ar ideju atjaunot pirms gadsimta tik populāro Lisabonas kiosku kultūru, kas laika gaitā bija pavisam izmirusi, atstājot rēgainus un pamestus kiosku vrakus gan pilsētā, gan māju pagalmos. Dome ļāvās eksperimentam un 2009. gadā tika atvērti pirmie 3 kioski. Šobrīd tie ir uz katra stūra, strādā līdz 8-9 vakarā un pulcē cilvēkus visas dienas garumā. Es pat teiktu, ka kioski (jeb kā Gerda saka “kiuski”) ir kļuvuši par tik pat skaistu Lisabonas simbolu kā leģendārie tramvajiņi. Un stāsts manuprāt iedvesmojošs – atliek tikai ļoti kaut kam ticēt. Bildē Estrellas dārzs. Patīk mums visiem tik ļoti, ka ir iekļauts pēdējo dienu obligāti atkārtojamo lietu sarakstā.

17.marts. Tagus upi ik pa 3 minūtēm šķērso pa vienai zemu lidojošai lidmašīnai, tikai nav skaidrs, kur paliek visi pasažieri. Savukārt pie Estrelas katedrāles stāv zelta zārks, ko sargā policisti un žurnālisti. Vakar pirms kino rādīja viņa bildi ar vārdu, ko nespēju atcerēties, ar tam sekojošu klusuma mirkli. Nevaram ziņās atrast, kas viņš ir. Onkulis gados. Te vēl aizvien strādā kurpju pucētāji. Un tie simtgadīgie tramvaji nesas kā traki, gan no kalna lejā, gan augšā, un pie stūres bieži vien kundzītes gados azartiski groza stūri ar puļķi. Onkulīši nāģenēs un nedaudz pastaipītās velveta biksēs pie kioskiem lasa avīzi. Omīte, eleganti turot rokās espresso tasīti gaida, kamēr mazbērns izbaudīs spēļu tramvajiņu. Un man ir plāns dīkajai pensijai – es taisīšu miniatūru pilsētu. Varbūt mazbērniem. Bet visticamāk vienkārši sev. Un kā mandele pa vidu plūmei, kas izmērcēta konjakā un pēc tam šokolādē (nezinu, kāpēc šo pēkšņi atcerējos), mājās ejot nokļūsti tunelī, kas ir dzīva ielu mākslas galerija. Negribas braukt mājās. Bet sagaidīt šeit vasaru arī negribās.

lisbon 19

18.marts. Pēdējais kadrs no Lisabonas – milzīga ziloņa pakaļa. Pirms tam bezgala daudz karuseļa un kūrorts “ziemā” ar plus 20 C. Kaimiņiem vēl aizvien ir tā pati mīļākā dziesma. Pretējās mājas onkulim ar plušķīti ir aizslēģoti logi un balkons. Veļas šņore arī tukša, laikam aizbraucis darīšanās uz citu pilsētu. Toties tuvējās bodītes pārdevējs, kurā pirmo reizi Gerda ieradās ar milzīgu burkānu rokās, priecīgs māja mums ardievas pa pus ielu. Nu nav viņiem šeit tās lepnības, kas citās Eiropas lielajās pilsētās liek justies niecīgam. Un ir taisnība par Eiropas vecāko galvaspilsētu – ir sajūta kā ieejot vecu cilvēku mājā, kad šķiet, ka laiks iepalicis dažus gadu desmitus. Šeit pavisam noteikti var braukt offline brīvdienās un telefonā izmantot tikai navigāciju. Šarmantas brīvdienas. Paldies visiem, kas klausījās.