Iespaidu šoreiz ir tik daudz un pārdomu arī, ka gribas pierakstīt. Vakar atgriezāmies mājās, šodien snieg un ir vētra, taču sajūta ir burvīga.

Jau kādu laiku atpakaļ sapratu, ka manī klusi mīt agrāk neizjusta mīlestība pret savu zemi, savu pilsētu, mājām. Mīlestība uz ziemeļiem, rimtumu, dziļumu, patiesumu, dzestrumu, skarbumu, vienkāršību, pieticību. Pasaule ir liela, visas durvis vaļā, var taču vienkārši sakārtot čemodānu un braukt. Pat ar divām mazām meitenēm. Šobrīd es zinu, ka braukšu, bet tikai, lai paskatītos un atgrieztos.

Barselona ir apbrīnojama pilsēta. Sevišķi mani aizrauj tas, cik īsā laikā šī pilsēta ir kļuvusi par desmito apmeklētāko pilsētu pasaulē un trešo Eiropā. Līdz Barselonas olimpiskajām spēlēm 1992. gadā, tā bija parasta Eiropas pilsēta. Divdesmit gadu laikā viņi ir spējuši ar apbrīnojamu spēku un ātrumu radīt zīmolu, par kuru zina visi.

Tieši šī 20gadnieka sajūta ir tā, kas apbur un arī nogurdina. Man ir sajūta, ka tur viss notiek daudz vairāk. Kā šūpojoties šūpolēs – mums te dzīve ir kā tādas lielas, pamatīgas un lēnas lieldienu šūpoles, tur daudz ātrākas, augstākas un nepastāvīgākas kā smalkās ķēdēs iekārtas.

Sākšu ar man tuvāko lietu – gaismu. Tās tur ir ļoti daudz un līst kā no pārpilnības raga. Tik daudz, ka krāsas pazūd pavisam un ir tikai vai nu ļoti gaišs vai ļoti tumšs. Ja krāsas ir, tad tām ir jābūt spilgtām un daudz, lai tās pamanītu. Spāņi mājās dzīvo tumsā. Viņiem gaismas pietiek ārā un tās ir par daudz. Mums kontrasts ir mazāks, kas ļauj saskatīt pasteļtoņus, pustoņus, izbaudīt pelēkās krāsas burvību.

Kā kārtīgam 20gadniekam pienākas, šī pilsēta svin un svin, un svin. Viņi svin ceturtdienu, jo tūlīt būs piektdiena, protams, piektdienu, sestdienu un svētdienu. Un tad viņi svin pirmdienu, jo bija taču forša nedēļas nogale un pirmdiena veiksmīgi pavadīta. Viņi ceļas vēlu un iet gulēt vēlu. Akurāt kā man patīk. Taču vienu rītu es izbaudīju tukšu pilsētu, ja gribat, variet smieties, piecēlos tā agrāk (ap 9iem) un pusdesmitos piedzīvoju tukšu MACBAs laukumu (skrituļdēļotāju laukums pie mūsdienu mākslas muzeja), aizvērtus veikalus un miegainus brokastu kafejnīcu īpašniekus.

Biju iecerējusi mēneša laikā izdarīt šo un to, uzrakstīt, pamainīt, izdomāt, aizsūtīt, sarunāt un vēl simts citas lietas, taču tam neatliek laika. Barselonā nav laika strādāt. Protams, liela nozīme ir brīvdiennieku pūlim, kas pavisam noteikti pilsētas kopējo enerģiju iegriež atpūtas un nestrādāšanas vilnī. Bet tie, kas strādā, liela daļa dara to viegli un izbaudot. Neesmu Rīgā piedzīvojusi, ka pārpildītā restorānā kādam oficiantam būtu laiks paturēt bērnam suliņu, kamēr viņš lēnām padzeras. Tur ir. Mums tā gadās tikai tad, ja cilvēku nav daudz vai Cēsīs. Bet arī tur gandrīz nekad nav daudz cilvēku.

Viņiem nav īstas ziemas. Viņiem ir garš rudens, kurš vienā mirklī pārtop pavasarī. Kad mēs ieradāmies, pa ielām lidinājās nokaltušas lapas. Mēnesi vēlāk, kad braucām prom, bira ķiršu ziedlapiņas. Rīgā tagad ir sniegs un vētra, un, lai arī es pavisam noteiktu neesmu ziemas cilvēks, man ļoti patīk.

Un šodien man patīk klusums. Barselonā ir skaļš visu laiku. No rīta nāk pastnieks, kurš zvana pie visām ielas durvīm un skaļi sauc “Correos”. Mūsējie ielavās nepamanīti. Veikaliņus viņi ver vaļā ar “rrrrrrrrrr….bum”, jo visiem ir metāla rullo žalūzijas. Tad brauc ielas mazgājamā mašīna, kas gandrīz piešļaksta istabā stāvošās kurpes. Un kaimiņu tantes skaļi kar veļu. Viņi remontē, smejas un spēlē bumbu šaurajās ieliņās. Viņi brauc ar skrituļdēļiem, koferiem un motorolleriem. Troksni nemaz tā nevarēja just, kamēr neatbraucām mājās. Te, Rīgas vidū, ir sajūta, ka esam lauku mierā un klusumā, kur aiz loga svilpo tikai vējš un reizēm sniegs pārvēršas par lietu un grabinās pa jumta logiem.

Barselonā dzīvo tikai 2x vairāk cilvēku kā Rīgā, arī izmēra ziņā pilsēta neliekas tik liela, taču, ja pierēķina visus ciemiņus un to, ka viņiem viss notiek daudz vairāk un intensīvāk, ir sajūta, ka Rīgā cilvēku nav itin nemaz. Mums mājas ir zemākas, kas nozīmē, ka esam vairāk izkaisīti un mēs laikam tik daudz nepārvietojamies. Viņi iet uz darbu un tad nāk mājās pusdienās. Un tad atkal uz darbu un atkal mājās. Pa vidu dārziņi, skolas, veikali un kafejnīcas. Un viņi visu dara reizē. Brīžiem ir sajūta, ka kāds ar lielu pulti pārslēdz kanālus – tagad ir klusais laiks, siesta, un tagad “čik” ieslēdzas rosīgais laiks, kad ir pilni spēļu laukumi, ielas un vēlreiz atveras veikali. Rīgā viss ir daudz vienmērīgāk un plūstošāk.

Ko tad mēs tur īsti sadarījām veselu mēnesi (ja jau neko nepastrādājām un pat īsti grāmatas nepalasījām)? Mēs klaiņojām. Un te būs mūsu klejojumu labākā izlase. Sevišķi noderīga varbūt tiem, kas “obligāto” programmu ar pedreru (kuru patreiz remontē un viņai priekšā ir uzlikta milzīga škodas reklāma), sagradu un ramblu ir  jau izbaudījuši. Neliels vērtējums arī par to, kur ir vērts tērēt naudu un kur nē, jo brīžiem šķiet, ka Barselona slimo ar zvaigžņu slimību, un, ja ar visu ģimeni gribas kaut ko apskatīties, tad bieži vien neadekvātās ieejas maksas liek apdomāties par to lietderību.

Dažas vietas, kas mums ļoti patika un kas nemaksā neko.

Pūce. Kādā piektajā dienā savos klejojumos mēs atklājām Milzu Pūci. Atrodas Diagonāles un Passeig de Sant Joan stūrī – uz vienas mājas jumta. Mēs viņu satikām krēslas stundā un tas arī ir pats skaistākais laiks, jo debesis vēl ir zilas un pūces acis dzeltenas. Ik pa pusminūtei pūce piemiedz ar aci, un pirmajā reizē ir sajūta, ka esi kaut ko ne tā sapratis. Tad ilgi skaties un nekas nenotiek, un kad jau apdomā, ka laikam nogurums, viņa to izdara atkal. Pūce bija pēdējā vakara programmā, ko vēlreiz gājām satikt. Pūce tur stāv kopš 50tajiem gadiem un kādreiz tā bijusi elektroapgādes kompānijas reklāma. Pirms 20 gadiem Barselonā tika aizliegtas un demontētas lielākā daļa gaismas reklāmas (manuprāt ļoti vērtīgs padoms pilsētu saimniekiem), tācu pūce bija viens no retajiem izņēmumiem, jo bija iekarojusi pilsētnieku sirdis un kļuvusi ar vienu no pilsētas simboliem.

Placa de Vincenc Martorell. Visos ceļvežos tiek aprakstīts Placa Reial, bet tas ir viens vienīgs tūristu slazds. Iespējams, ka Martorell laukums mums ir īpaši mīļš tāpēc, ka tur apmetāmies pirmajā Barselonas apmeklēšanas reizē, taču tīri objektīvi viņš ir viens no jaukākajiem laukumiem centrā, kurā uzturās dzīvi barselonieši. Laukums nav liels, taču viņā vienmēr ir saule un ja visur citur ir vēss, tad te saulainā dienā ir tiešām silti. Cilvēki, atnākot uz kafejnīcām, pirms apsēšanās novelk mēteļus, kā ienākot telpās. Burvīga brokastu vieta un protams, protams, bērnu spēļu laukumiņš (par tiem mēs varētu uzrakstīt pirmo tūrisma ceļvedi pasaulē- ja kādam interesē, droši vaicājiet).

Park del Laberint d’Horta. Būvēts 18.gs. beigās, un ir pērle starp futbola laukumiem un studentu kopmītnēm. Trešdienās un svētdienās par brīvu, taču pārējās darba dienās ieejas maksa ap 2-3 Eur, kas ir nekas, salīdzinot ar citām apskates vietām. Parkā ir īsts labirints, kurā var maldīties vismaz minūtes 15-20, kamēr nonāc centrā. Ārā tikšana ir daudz ātrāka, taču ne mazāk jautra. Parkam ir vairāki līmeņi, katrs atšķiras ar noskaņu un to, ko tur var redzēt, ir zelta zivtiņu dīķis un ūdenskritums, un Narcisa grota, un un un… Tiešām vērts veltīt vienu dienu šim parkam.

Jūra un ostas. Pilsētas centrā ir vecā osta un pludmale, taču ja sanāk paiet vai pabraukt mazliet tālāk, tad ziemā tur ir pavisam kluss, mierīgs un neapdzīvots. Gar jūru ir izbūvēts celiņš, pa kuru var gan skriet, gan braukt ar riteni. Apmēram 6 km no Vecās ostas atrodas Park de Forum – monumentāla būve, kas paredzēta plašu sabiedrisku pasākumu nodrošināšanai. Tur notiek mūzikas festivāli un citi kultūras pasākumi. Mēs šo vietu uzgājām netīšām, un pārsteigums bija vārdiem neaprakstāms. Iespējams, ka zinot par tādas vietas eksistenci, efekts nebūs tik iespaidīgs, bet vienalga ir vērts pamēģināt.

Dažas vietas, kas manuprāt attaisno savu ieejas maksu:

Zoodārzs. Ja ceļojat ar bērniem, tad šī vieta ir to vērta. Zoodārzs ir liels, un tur notiek gan roņu treniņi, gan delfīnu šovi, gan esot arī ziloņu mācības. Ieteicams sākt laicīgi no rīta, lai paspētu visu apskatīt un paspētu uz īpašajiem pasākumiem. Ja ir jāizvēlas – akvārijs vai zoodārzs – pilnīgi noteikti zoodārzs. Akvārijs manuprāt nebija to vērts.

Park Guell – ieejas maksa gan ir tikai tajā daļā, kur ķirzaka, kolonnas un garais flīzīšu sols, bet tieši kolonnu dēļ mēs nenozēlojām biļešu pirkšanu – meitenes spēlēja paslēpes un tik dzidrus bērnu smieklus es sen nebiju dzirdējusi. Tiesa gan, parkā ārpus maksas zonas parasti spēlē profesionāli spāņu ģitāristi, un ja jāizvēlas, kam atdot naudiņu, iespējams, es nākamreiz izvēlētos ģitāristus.

Poble Espanyol – ieejas maksa ir samērīga un mēs pavadījām ļoti jauku pēcpusdienu sakārtotā un vizuāli pievilcīgā vidē. Protams, ir sajūta, ka ciemats nav īsts, taču mazā laika posmā apskatīt visu Spāniju bija jauki. Sevišķi mums patika baznīca ar pagalmiņu un krustejām. Ja es dzīvotu Barselonā, tad šī būtu viena no manām mīļākajām brīvdabas studijām. Arī Monjuicas parki bija jauki, Romiešu teātri ieskaitot un tie nemaksā neko.

Tibidabo – noteikti iz vērts iekļaut savā apmeklējumu sarakstā, pat ja neesat ar bērniem. Un šī ir vieta, kur var prātīgi visu saplānot un neiztērēto naudu apēst kādā labā restorānā. Nav obligāti jābrauc ar funikulieri un tramvaju, var braukt ar parastu satiksmes autobusu par 1EUR, un pašas atrakcijas vēlams izpētīt un saprast, kura biļete ir nepieciešama. Vispārēju iespaidu un sajūtu var gūt par baltu velti un ja kādu atrakciju īpaši gribās, tad iespējams to var nopirkt par 1 vai 2 EUR. Tiešām skaists, vecs, klasisks atrakciju parks ar cukura vati un brīnišķīgu skatu uz pilsētu. Ieteicams sagaidīt saulrietu. Ziemā strādā tikai nedēļas nogalēs, vēlā pavasarī, vasarā un agrā rudenī katru dienu.

Rajoni, kas mums patika:

Eixample ar savu aristokrātiskumu un, protams, jau pieminēto pūci.

Sarria, kas kādreiz bijusi atsevišķa pilsētiņa un saglabājusi mazpilsētas sajūtu, lieliskas konditorejas un itkā labākais patatas bravas (asi kartupeļi) bārs Tomas. Šī vieta tiešām bija forša – par spīti tam ka viņa pieminēta visos ceļvežos, bārs ir spējis saglabāt savu autentiskumu un mazpilsētas šarmu. Neviens nerunā angliski, cenas ne kā Barselonas bāros, trauki nedaudz apdauzīti un vesela sistēma ar pasūtīšanu – iedod tādas sadrukātas lapiņas, kur ar zīmuli jāatķeksē, ko vēlies un čeku apmaksu pie kases.

Poble Sec – pavisam tuvu centram un vecpilsētai, taču noteikti viens no autentiskākajiem rajoniem. Var just, ka tur dzīvo vietējie paaudžu paaudzēs.

Dzīvošanai izvēlamies – ap Placa de Vincenc Martorell, ja paliekam dažas dienas, Eixample, ja dažas nedēļas un Poble Sec vai Sarria, ja vairākus mēnešus. Svarīgi noskaidrot, cik daudz dabīgās gaismas tiek dzīvoklī, jo viņiem ir tendence slēpties no gaismas, taču mēs esam pieraduši dzīvot mājās un dzīvokļos, kur ir daudz dzīvās gaismas. Dažas dienas dzīvojot, tas nav tik būtiski, taču pēc mēneša, kad katru rītu nevari pamosties tumsas dēļ, ir jauki atgriezties savā gaišajā Rīgas dzīvoklī.

Bāri, kafejnīcas un tirgi

Mūsu favorīts visas reizes, cik esam bijuši Barselonā, ir un paliek Bar Lobo netālu no Placa Catalunya. Esam ēduši diezgan daudz citās vietās, taču roku uz sirds varam likt tikai par šo.

Otra vieta, kas ļoti gāja pie sirds meitenēm, ir Barselonettas kartupeļu lāviņa pretī muzejam uz Passeig de Joan Borbo, kur var nopirkt kartupeļu tūtes līdzņemšanai. Ērti, ja dodaties uz jūru, pasēdēt pie kuģiem vai paklausīties kādu ielu muzikantu turpat ap veco ostu.

Brokastīm saulītē – Kasparo jau vairākas reizes pieminētajā Placa de Vincenc Martorell.

No visiem tirgiem vislielākais un bagātīgākais ir slavenais Boqueira. Tur ir visplašākais piedāvājums, visvairāk tirgotāju un darbojas vecie labie tirgus likumi, kas nosaka, ka pie tādiem apstākļiem cenas ir zemākās pilsētā. Ieteicams iepirkties tirgus dziļumā, jo pie ieejas cenas vietām ir astronomiskas. Zivis ir tikko no jūras un viņu tīrīšana ir šovs līdzvērtīgs zoodārza šoviem. Rūtai nepatika, man gan.