Kā katru gadu, arī šogad es nolēmu būt laba mamma. It kā jauka un pašsaprotama apņemšamās, bet padomājot dziļāk, nemaz tik vienkārši viss neizskatās. Dažas epizodes no mūsu pagājušā gada liek man domāt un pārdomāt lietu kārtību. Viena bija vasaras beigās, kad meitenes pēc pilnīgas brīvības Cēsu dārzā tika iekrāmētas mašīnā un vestas uz Rīgu. Vaicāju, kas viņām tik ļoti patika Cēsīs, viņas abas vieniem vai otriem vārdiem teica, ka tas, ka viņām liek mieru. Otra epizode bija rudenī, kad Gerda, kurai tolaik vēl nebija trīs gadi, pēc uzaicinājuma tīrīt zobus, jo jāiet gulēt, jo savukārt rīt jāiet uz dārziņu, pavaicāja: “un kad mēs dzīvosim?” Trešā reize bija dažas dienas atpakaļ, kad viņas mani izstūma pa savas istabas durvīm vaicājot, vai tad es nevaru padarīt kaut ko viena pati.

Šad un tad aprunājos ar draugiem un paziņām, kas tad īsti ir bērnība. Visbiežāk dzirdētās atbildes ir kāpšana kokos, klaiņošana, nedarbi, paslēpes, dzīve vasarā laukos pie vecvecākiem, draugi, dažādas skrienamās un mierīgi spēlējamās spēles, nometnes, varbūt kāds ceļojums, bet tad noteikti ar palikšanu teltīs. Vecāki šajās epizodēs parādās tikai tik daudz, ka ir aizveduši, atveduši vai pieķēruši. Varbūt kādreiz laimīgi aizmirsuši kaut ko tieši tā, lai iekristu acīs bērnam un kļūtu par piedzīvojumu.

Saliekot šo visu kopā, esmu sapratusi, ka mana loma kā mammai ir būt labam fonam un nodrošināt maniem bērniem laimīgu bērnību. Un es esmu laimīga, kad mazās, salikušas galvas, kopā šņakā pa kukurūzas nūjiņu tūtu un uz jautājumu, ko jūs darat, atbild: “baudam bērnību”. Tieši tā, kā es to vēlos – apzināti, droši un mīlēti.

Un tad es redzu pasauli sev apkārt. Skolā, dārziņā, draugi, paziņas. Salīdzinot ar viņu izpratni par būšanu vecākiem, es saprotu, ka daudz par daudz iepalieku. Mani bērni neiet 5 pulciņos un pa sestdienām mēs katru nedēļu neejam jāt ar zirgiem, braukt ar slēpēm, peldēt vai uz tādu vai šitādu skoliņu. Man vienkārši gribas būt ar viņiem kopā un roka neceļas viņas pierakstīt vēl kaut kur, ja vienīgā atbilde, ko meitenes grib dzirdēt pēcpusdienā iekāpjot mašīnā un uzdodot jautājumu: “kur mēs “vedamies”?”, ir mājas. Es parasti izvairos no diskusijas par papildus pulciņiem bērniem, jo zinu, ka vienmēr zaudēsim uzskaitīto pulciņu daudzumā.

Jā, atzīstu, visticamāk es esmu par slinku un egoistisku, un man nav skaidrs, kad citi vecāki strādā, ja viņu atvases tiek tā noslogotas. Pie tam, mums ir pieejami 3 vecvecāki. Kā dzīvo tās ģimenes, kam vecvecāki ir laukos vai vairs nav? Un es nemaz nerunāju par to, ka tas viss maksā. Gan ceļa nauda, gan pulciņu maksas. Es šos vecākus saucu par pārvecākiem. Man tādu pārcilvēcīgu spēju nav.

Pretstatam – man draugu lokā ir ģimene, kas nelaiž savus bērnus skolā, un viņi bauda bērnību par visiem 100%. Man ļoti simpatizē “unschooling” filozofija, kuras pamatideja ir, ka bērns (un arī pieaugušais) vislabāk mācās, ja viņam ir dziļa iekšēja motivācija. Vecāku uzdevums ir vērot savu bērnu un piegādāt viņam informāciju, nodrošināt iespēju noskaidrot un saprast, izmēģināt lietas, kas viņu katrā mirklī visvairāk interesē. Līdz skolas beigām šie bērni ir apguvuši ne tikai skolas obligāto “mācību vielu”, tikai ejot pa citu ceļu, bet daudz, daudz vairāk, jo viņu motivācija un interese ir bijusi daudz personīgāka un dziļāka. Un šie bērni aug sabiedrībā tieši tāpat kā skolas bērni, tikai viņi uzreiz dzīvo tādā pasaulē, kā mēs visi vēlāk. Viņi izlaiž skolas sabiedrības likumus, hierarhiju un visu ar to saistīto.

Nesen man bija saruna par to, ka jaunieši tagad nemaz neiet uz ballītēm, vai, ja aiziet, tad visi sēž ar saviem ekrāniem un katrs smej pie sevis. Es uzskatu, ka tās ir sekas tam, ka bērniem netiek dota iespēja pašiem dzīvot. Kāds viņu vietā visu izplāno, visur aizved, viss ir sagatavots, jo viņu pārvecāki spēj to visu nodrošināt. Viņiem ir dažas stundas nedēļā, ko viņi parasti pavada gatavojot skolas mājasdarbus. Pārējais brīvais laiks ir dažas pārdesmit minūtes gaidot transportu, kārtējo pulciņu, kuras tad vislabāk izmantot, iemetot aci telefonā, internetā un sociālajos tīklos. Šie bērni vienkārši nemāk dzīvot parastu, neuzraudzītu dzīvi. Kāds viņu vietā visu noorganizē, viņiem tikai jāseko savam dienas plānam kādā elektroniskajā plānotājā.

Tā nu es stāvu pa vidu starp šīm dažādajām pasaulēm un mēģinu būt laba mamma. Par to, vai man izdodas, man pārliecības nav, bet vienu gan es zinu – es esmu mīloša un ļoti mīlēta mamma. Lai arī dažreiz izstumta pa durvīm.