Mani īsti neuzrunā nevienas vasaras saulgriežu svinēšanas tradīcijas.  Nejūtu sevi tā, lai svinētu senlatviešu garā ar kopīgu dziedāšanu un dejošanu tautas tērpos, bezgalīgiem uguns, ūdens un auglības rituāliem. Ir interesanti viņus izbaudīt, taču man ir nepieciešama sasaiste ar šo gadsimtu un patreizējo dzīves uztveri. Man nepatīk masu pasākumi un nepavisam negribas kolektīvu ēšanu un ālēšanos draugu lokā. Šo manu neiederēšanos latviešu lielākajos svētkos atrisināja Rūta, piedzimstot 22.jūnijā, un nu jau 8 gadus gada gaišākajām dienām ir pavisam cita nozīme. Tagad es zinu, ka šajā laikā nakts ir par īsu, lai noskatītos Bergmana Faniju un Aleksandru – to mēs darījām drīz pēc Rūtiņas piedzimšanas. Tagad es skaidri zinu, ka ap vieniem naktī var būt gan +28 (pirms gada), gan +8 (šogad). Un esmu sapratusi, ka saulgriežu svinēšanai ir tik pat variācijas, cik ir (ne)svinētāju.

Man patīk dedzināt ugunskuru dārzā, ko iekopusi mana ģimene pirms vairāk kā gadsimta. Man patīk sajust, ka viņi tepat un tāpat ir kurinājuši ugunskuru. Un tumsā, uz māju ejot, tāpat kā es, skaidri zinājuši, kur ir katrs dārza paugurs. Man patīk sajust viņu tuvumu, sajusties mājās, mīlētai un piederīgai. Man patīk agri no rīta staigāt pa dārzu, lasīt puķes mammas vainadziņam (viņa ir Līga), klausīties kā dzied kaimiņu gailis un uz lievenīša to pīt, dzerot kafiju. Un patīk izdomāt, ka vajag salasīt visas iespējamās dažādās puķes, ko varu dārzā atrast, lai pēc tam ar tām izpušķotu vēl neaizdedzināto ugunskuru. Man patīk aizbraukt līdz pļavai un kopā ar mazajām meitenēm izbradāties pa zāli, lai salasītu viņu vainadziņiem puķītes, atrastu meža zemenes, kliedētu bažas par raganu vēmekļiem uz smilgām un stāstītu, kas ir trejdeviņi. Man ļoti patīk mammas draudzenēm uzgrillēt gaļu. Un man patīk sēdēt klusiņām divatā vai trijatā vai piecatā pie ugunskura, skatīties, kā tas deg un vienkārši būt. Sajust, kā iemieg bērns. Dzirdēt kaimiņu nebeidzamos smieklus. Klausīties attālu Raimonda Paula dziesmu popūriju. Domāt par manām 4 stihijām – par uguni, ūdeni, gaismu un bērniem.

Un tomēr mans pats labākais šī gada svētku rituāls bija bufetes pulēšana. Netīšām nonācu situācijā, ka ir izkrāmēta visa lielā trauku bufete, un, pirms salikt tos atpakaļ, būtu prātīgi veco bufeti nopulēt. Sēdēju zemē, pulēju smalkos simtgadīgās bufetes grebumus un tik ļoti sajutu, ka to pašu ir darījuši man tuvi cilvēki, kurus es pat neesmu satikusi. Šī bufete ir piederējusi manai ģimenei 4 paaudzēs. Tur vienmēr ir stāvējuši trauki, kas nozīmē, ka bufete ir piedalījusies visos ģimenes svētkos un ļoti lielā daļā ikdienas. Tās durvis ir vēruši tikai man un manai ģimenei tuvi cilvēki – saimnieki vai tuvi ciemiņi. Mana roka pieskaras atslēgai, ko ir slēguši viņi. Un nezin kāpēc mani pārņēma sajūta, ka viņi visi ir jutušies līdzīgi. Tā, kā es parasti jūtos, ejot pie bufetes – mazliet steidzīgi, jo ir vai nu jāpaspēj paņemt vai nolikt kāds trauks. Mazliet bijīgi, jo tur esošie trauki ir rūpīgi saudzējami. Arī uzmanīgi un ļoti vērīgi, jo milzīgajā trauku gūzmā ir jāatrod tas vienīgais – iedomātais vai palūgtais. Tā ir tāda sava veida bufetes meditācija – kad aizmirstas visa pārējā pasaule, kad ir viens vienīgs uzdevums – paņemt vai nolikt kaut ko konkrētā vietā. Lai arī uz īsu mirkli, tomēr tieši tad cilvēks pieder tikai un vienīgi bufetei.

Tā es pulēju kokgrebumus un sajutu savu ģimeni vairākās paaudzēs, to, kā viņi klusu mīlējuši viens otru un savus bērnus, un kā šī visa iepriekšējo paaudžu mīlestība satikusies manī. Sajutu siltumu, kopā būšanu, rūpes, kluso sirds dzidrumu. Un jūtos daudz vairāk ieguvusi no vasaras saulgriežiem kā citus gadus, kad apzināti vai neapzināti centos darīt to, ko dara vieni vai otri tradīciju piekritēji. Man patīk ticēt, ka šajā laikā zemeslode gavilē un mēs, cilvēki, meklējam veidu, kā pievienoties šai enerģijai. Īsti nesaprotu, kā to iespējams izdarīt tad, kad apkārt ņirb daudz dažādu cilvēku un iespaidu, kas neļauj sajust saikni ar zemi, sevi, debesīm, laiku. Mani turp aizveda vairāk kā diennakti garš, pusapzināts, pusintuitīvs manis pašas rituāls, kas beidzās pie bufetes.