Nesen sapratu, ka jau desmit gadus fotografēju cilvēkus. Brīžiem intensīvāk, brīžiem rāmākā ritmā, lielākus, mazākus, kas runā un kas vēl nē, tādus, kas raud un kas smejas, kas domā, kas jūt, kas ir. Ja to desmit gadu sākumā man šķita, ka būt ģimenes fotogrāfam ir mana misija, ka es saglabāju ģimenes vēsturi, ka portretēju dzīvi visā tās skaistumā, tad, laikam ejot, sapratu, ka cilvēki, ģimenes, attiecības ir tik ļoti dziļa tēma, un ar katru uzfotografēto cilvēku es patiesībā nolobu kārtu savai dvēselei. Kā sīpols, kurš audzis zemē starp citiem sīpoliem, dzinis asnus, gaidījis lietu un ķiķinājis par neglīto pētersīli blakus dobītē. Tieši tā mēs dzīvojām lustīgos gadus bankā, triecām vellu viens ar otru un “iekarojām” banku tirgu. Svarīgi bija cipari tabulās, izdomāt kārtējo triku, kā padarīt dzīvi interesantāku sev un citiem, un kā saturīgi pavadīt laiku lidostās, kur mūžam kavējās lidmašīnas. Iespējams, ka pirmo sīpola mizu manai dvēselei nolobīja mani pašas bērni, iespējams, ka to darījis šai pasaulē nodzīvotais laiks, taču, dzīvojot ar kameru rokās, cilvēks kļūst īpaši vērīgs. Sākumā es redzēju prieku, mīlestību, rūpes, gādību. Tad nedaudz vēlāk sāku redzēt attiecības. To, ka kāds mīl vairāk, kāds savādāk, kāds īpašāk, katrs pa savam. To, ka kāds gaida un nesagaida mīlestību pretī. Pamani sīku nevērību. Neiecietību. Nogurumu. Vēl pēc dažiem gadiem bezspēcību, vientulību, bailes. Tad melus, tīšas manupulācijas, neapzinātu izlikšanos. Un tad kādā mirklī mana dvēsele bija kļuvusi tik kaila, ka es varēju sākt sarunāties ar pārējām, atstājot cilvēku ķermeņus, viņu prātus, acis, domas un vārdus kaut kur fonā kā radio, kas spēlē stūrī.

Un es iepazinu pasauli visā tās daudzdabīgajā krāšņumā. To, cik ļoti no mums tiek prasīts, cik ļoti mēs gribam iederēties un cik ļoti meklējam veidu, kā to izdarīt. Es esmu satikusi simtiem brīnumskaistas sievietes, kas ir tik prasīgas pret sevi, ka neredz savu skaistumu, nesajūt mīlestību un noraida to. Vecāku, vīra, pat bērnu. Es esmu fotografējusi cilvēkus, kas neatbilst žurnālu skaistuma etaloniem, un kas mīl pasauli nevis apvainojas uz to par nepieņemšanu. Es esmu sastapusi bērnus, kas, lai slēptu bailes, nedrošību, bieži vien neizpratni par dīvainām pasaules prasībām pret viņiem, demolē telpu, attiecības un cilvēkus. Arī sevi. Un pēdējos gados es tik ļoti pamanu un jūtu, ka tas, ko dara ķermenis un prāts, ir tik ļoti pretrunā ar to, ko redzu acīs.  To pat nevar tik ļoti pamanīt fotografēšanas brīdī, cik tanīs garajās naktīs, kad apkārt klusums, var dzirdēt vilcienu  tālumā, un sēdi divatā ar nofotografētu dvēseli datora ekrānā. Un nepamet sajūta, ka šī atšķirība darbos, domās un dvēselē palielinās, un mēs kā sabiedrība gaismas ātrumā attālinamies no savas esības. Iespējams, tā ir bijis vienmēr, iespējams, man bija vajadzīgi desmit gadi ar kameru, lai to pamanītu. Bet tas nu ir noticis, un, man šķiet, manī vairs nav, ko nolobīt. Es dzīvoju dīvainā realitātē, kā Frodo no Gredzenu pavēlnieka, kurš, uzliekot gredzenu pirkstā, pēkšņi ierauga pasauli pilnu ar neredzamiem, taču klāt esošiem dēmoniem. Tikai kamēr ikdienas darbu virpulī mēs (izliekamies) neredzam, tad bildēs es vairs nespēju to noslēpt. Nezinu, vai citiem arī, bet sev pavisam noteikti.

Es smaidu, smejos, brīnos, kad taisu bildes, es dzeru vīnu, jo ir kamols kaklā.Es raudu katrās kāzās. Es šad un tad ilgi sēžu uz palodzes, kad aizveru studijas durvis. Es sabučoju savas iemigušās meitenes. Es piezvanu tētim. Man tik bieži gribas vienkārši apmīļot tos cilvēkus, kas uz īsi mirkli piestāj nobildēties. Bet nedrīkst. Jo es taču esmu tikai cilvēks ar kameru. Tāpēc es to daru šādi. Samīļoju.

Tieši tāpēc, ka gribas kaut ko gaisīgāku un garšīgāku, esmu nolēmusi, ka turpmāk biežāk fotografēšu kūkas. Un pēc tam grillētu gaļu. Un tad salātus. Un kā vienmēr kādu čiekuru.

ēnu dienas kūkas-12