Es skolā biju teicamniece. Par to mani saukāja par Aspaziju. Toreiz dikti nepatika. Tagad vairs neviens nesauc. Es raudāju, kad bakalaurā dabūju tikai 8. Toties maģistrus pabeidzu ar izcilību. Kā nodaļas vadītāja bankā dabūju augstāko novērtējumu darbinieku apmierinātības anketā un balvā ceļojumu maku no sava dāņu priekšnieka kā labākā reģionā. Es ticēju, ka varu būt perfekta. Un tad mums piedzima bērns. Līdz ar viņu mana ticība perfekcionismam sāka bālēt. No sākuma es samierinājos, ka vienkārši neesmu perfekta māte.  Bet ar laiku man sāka rasties aizdomas, ka perfekcionisms vispār nav iespējams. Līdz pirms dažiem gadiem es sāku pētīt autentiskumu. Man likās būtiski saprast, kā mākslinieki panāk, ka viņu darbi tik ļoti atšķiras (savā ziņā ir tik perfekti), ka veidojas savs “rokraksts”, ko var atpazīt īpaši nepiepūloties.

Mans mīļākais autors par šo tēmu ir Ian Roberts, kurš ir spējis izskaidrot tik gaisīgu parādību kā autentiskums un arī parāda ceļu, kā to iegūt mākslas darbā. Paralēli nonācu arī līdz Brene Brown pētījumiem par kaunu, un lēnām manā galvā atrisinājās perfekcionisma mīkla. Stāstīšu saviem vārdiem. Mēs visi piedzimstam mazi, rozā un it kā perfekti. Lai šo brīnumbērna stadiju saglabātu, vecāki un sabiedrība mūs sāk ievirzīt dzīvē, stāstot, kā vajag un kā nevajag darīt, lai būtu tieši tāds, kādu tevi kā cilvēku vecāki un sabiedrība vēlas redzēt. Kā ir labi, un kā nav labi. “Perfekti” pēc savas nozīmes ir “labi” augstākā pakāpe, nodrošinot visu vēlamo, iespējamo un pieprasīto elementu vai īpašību esamību. Lai lietas padarītu vienkāršākas, dzīve ir izdomājusi kaunu, kas palīdz visu, kas nav “labi” virzīt pareizajā un labajā virzienā. Kauns ir nepatīkama emocija, kas rodas mirklī, kad saprotam, ka esam rīkojušies attālināti no iedomātā “labi” vai “perfekti” standarta. Šī emocija mums palīdz apzināties un labot kļūmi pirmajā reizē un nenonākt līdz kauna sajūtai nākamajā līdzīgajā situācijā. Kamēr dzīvojam mazā pasaulītē, šis standarts ir mūsu vecāku, citu tuvāko cilvēku radīts un kļūst par mūsējo. Taču, kad cilvēks iziet mazliet ārpus savas mazās pasaules, izrādās, ka šie standarti ir visur, un, lai būtu interesantāk, tie par vienu un to pašu lietu var atšķirties. “Pareizi” sapucēties, ejot pie omes, ir pavisam kaut kas cits kā “pareizi” sapucēties tīņu ballītei. Viss jau ir labi, kamēr ome nesatiek savu mazbērnu, kurš iet uz tīņu ballīti. Līdz zināmai robežai ir iespējams uzturēt daudzus standartus un tikt ar tiem galā, būvējot dažādas stratēģijas, kā izvairīties no kauna sajūtas. Un mēs iegūstam ilūziju, ka ar vērā ņemamu piepūli perfekcionisms ir iespējams.

Bet, kā jau minēju, manā dzīvē ticība perfekcionismam stipri sašķobījās dzemdību namā. Pirmā meitiņa mums ir vasaras bērns un piedzima diezgan karstā laikā. Pirmajās viņas dzīves stundās mēs par bērna ģērbšanu saņēmām tik pretrunīgus norādījumus, ka bija pilnīgi skaidrs – nav iespējams bērnu pareizi apģērbt. Tieši tajā mirklī parādās pašsaglabāšanās instinkts, kas liek atmest ar roku ārējiem un iekšējiem standartiem un visu vienkāršot, piemēram, sākt temperatūras standartus vizuāli risināt ar segu – kad vajag, uzsegt, kad nevajag, pavilkt nost, un pēc dažām dienām, kad gribas raudāt, tad apraudāties, ka nespēj neko pareizi izdarīt.

Agri vai vēlu mēs nonākam izvēles priekšā, kuru no standartiem pieņemt par savu. Un šajā mirklī mēs apzināti izvēlamies iet savu ceļu, nevis tērēt laiku un enerģiju, izdabājot citu pareizi un nepariezi uzstādījumiem. Mēs izvēlamies to, kas mums katram šķiet tuvāks un saprotamāks. Apzināti izvēlamies nekautrēties, ja kāds norādīs, ka tas nav pareizi. Tieši šī apzinātā izvēle darīt, kā pats jūti, izrādās, ir autentiskuma sakne. Tā ir izvēle ieklausīties sevī un atteikties no ārējā “pareizi un nepareizi”.

Kad es šo rēbusu atrisināju, pār mani nolija tāda brīvības sajūta kā nekad mūžā. Es nolēmu nebūt perfekta. Ne mamma, ne sieva, ne meita, ne māsa, ne draudzene, ne fotogrāfe, ne studente, ne… vienkārši nebūt perfekta. Un runa nav tikai par ārējiem standartiem. Arī par saviem iekšējiem. Atteikšanās no tiem dod iespēju eksperimentēt, ļauties, nenosodīt sevi. Arī ieraudzīt citu izvēles un pavisam vienkārši tās pieņemt. Būt patiesam un ļaut būt citiem. Ir tikai viena nepatīkama sajūta – apziņa, ka daudz kur neiederies. Bet tas nekas.