Man patīk domāt, ka mēs esam ziemeļnieki. Mūs pat ģeogrāfiski daudzi pieskaita Ziemeļeiropai. Un, kopš šo atklāju, nu jau gadus piecus, gan labāk jūtos, gan vairāk sajūtu un saprotu savu ziemeļnieka dvēseli. Patiesībā. Man viņas ir četras. Katram gada laikam sava. Pa vasaru mana ziemas dvēsele glabājas kastē pie cimdiem un cepurēm. Un ziemā mana vasaras dvēsele ir atvilknē pie peldkostīmiem, tieši blakus garajiem linu brunčiem.

Agrāk es domāju, ka es esmu viena. Un nekādi nespēju samierināties, ka vasaras bezbēdība ziemā piemirstas, un atmostas tikai līdz ar pirmajām peļķēm un gumijniekiem. Es dusmojos, nesapratu, meklēju iemeslus un zāles. Šobrīd es pavisam nopietni domāju, ka vasaras un ziemas dvēseles ir divas dažādas. Tāpat kā rudens un pavasara ir vēl divas pavisam citādas. Kā apģērbu kārta ir sava vasarai un sava ziemai.

Un šķiet, ka nav ko stīvēties. Pienāk rudens, nolieku vasaras dvēseli skapī, un viss ir savādāk. Es savādāk domāju, savādāk redzu pasauli, savādāk smaidu. Savādāk zīmēju, un savādākas bildes mana kamera bildē. Nē, nav jau tā, ka tā būtu pavisam sveša dvēsele. Stils visā garderobē ir viens un tas pats. Tomēr nepārprotami, tai ir cita “drēbe”. Un tieši tāpat, kā būtu bezgala garlaicīgi dzīvot tikai vasarā vai ziemā, iespējams, dzīve ar vienu dvēseli būtu nogurdinoša. Kad tad varētu palasīt? Kad paskumt? Kad izslēgt telefonu?

Vienīgā neraža, ka par četrām dvēselēm neko nezina pārējā pasaule. Sagaida mūs vienādus visu cauru gadu. Tāpēc uzrakstu šeit. Varbūt kāds izlasīs. Un varbūt mēs ieraudzīsim savas dažādās dvēseles un ņemsim viņu raksturu vērā. Tā, man šķiet, visiem būtu vienkāršāk.