Kad uzsāku savu ceļojumu zīmēšanas pasaulē, man nebija ne jausmas, cik ļoti tas mainīs, nē, ne jau pasauli man apkārt. To, kā es viņu redzu un jūtu. Un cik ļoti mainīsies attiecības man pašai ar sevi.

Pirms sāku mācīties zīmēt, es pietiekami daudz gadus biju pavadījusi ar kameru ikdienā, un man bija sajūta, ka es redzu pasauli. Redzu savādāk, redzu pa savam, redzu dziļāk. Taču man nebija itin ne mazākās nojausmas, ka patiesībā es gandrīz neko neredzu. Un ne jau tā, ka brilles par švaku vai acis turu pārāk sažmiegtas no gaismas. Vienkārši to pasauli, ko redz cilvēki, kas zīmē, tik tiešām redz tikai tie, kas zīmē.

Atceraties, mums skolā bioloģijas stundās lika zīmēt? Un es nekādi nesapratu, kāda tam jēga. Dažus gadus atpakaļ es atradu vienu fantastisku profesori un viņas akadēmiskos rakstus, kas man atgādināja par skolas laikiem, un tā laika bezjēgu pārvērta fantastiski jēgpilnā būšanā. Zīmējot mēs ilgi skatāmies. Lai uzzīmētu, piemēram, pieneni, tā no sākuma ir kārtīgi jāapskata. Jāuzvelk viena līnija un jāturpina skatīties. Un pienene mūsu prātā pārvēršas ar katru līniju. Mēs ieraugām to, ko neredzējām pirms mirkļa. Un tā pēc stundas vai divām mēs redzam pavisam citu pieneni. Mēs ieraugām dabas brīnumu, ko agrāk neredzējām.

Vai arhitektūras šedevru, kam esam gājuši garām gadiem kā parastai mājai. Zīmējot Rīgu grāmatiņai Augstāk par zemi, es beidzot sajutu savu pilsētu līdz dvēseles dziļumiem. Agrāk nebiju ievērojusi, cik bezgala skaisti un daudz tornīši ir mūsu Rīgā. Un katrs zīmējums aizveda papildus pētījumos, lēnām liekot kopā faktu pie fakta, kamēr bija sajūta, ka pilsēta mani ielaiž savā sirdī. Un es sāku to lasīt kā aizraujošu grāmatu. Soli pa solim, tornīti aiz tornīša, zīmējumu pēc zīmējuma. Es sajutu cilvēkus, kas māju izsapņojuši, tos, kas projektējuši, cēluši, atjaunojuši. Es sajutu, cik daudz stāstu ir katrā metrā stāvu virs stāva. Un sajutos daļa no tā visa. Sapratu, ka esmu pa īstam kļuvusi par Rīgas meiteni. Zīmēju, sirds trīsuļo, asaras acīs un dvēsele dzied. Šo maģisko mirkli sapratīs visi, kas pienākuši kaut kam ļoti, ļoti tuvu.

Tieši tāpat es tuvinos visām vietām, ko zīmēju. Ceļojot ātri, mēs it kā skatamies, bet neredzam. Zīmēšana ir lēna ceļošana, kas ļauj sajust vietu daudz dziļāk. Arī ar vietējiem cilvēkiem tas ļauj sapazīties. Uzklausīt stāstus. Saņemt smaidu un sveicienu. Es kļūstu par vietējo. Jo viņi redz, ka man no sirds interesē viņu zeme, viņu mājas, viņu pasaule. Tā tik tiešām arī ir. Bieži kāda detaļa, kas atkārtojas, raisa interesi, un tas paver durvis uz veselu kultūras slāņa atklājumu.

Un ļauj sapazīties arī ar citiem, kas zīmē. Tā ir kā brīvbiļete uz citām pilsētskicētāju sirdīm visapkārt pasaulei. Tā ir sajūta, ka esi gaidīts un piederīgs noteiktai ciltij. Un zīmētājiem ir savas īpatnības, kas padara viņus par komūnu, kāda nav neviena cita.

Zīmējot mēs katrs ejam savu ceļu, jo vienu ceļu nav iespējams iet. Pat esot blakus, mums katram iekšā risinās savs dialogs. Un mēs zinām, ka pārējiem ir tāpat. Mēs ļaujam viņiem būt. Un tas padara šo komūnu par tik pievilcīgi pieņemošu sabiedrību.

Zīmēšana ir tāda gara saruna pašam ar sevi. Tā ir apstāšanās. Nesteigšanās. Pacietīga vērošana. Pats skaties, pats zīmē, pats vērtē. Aprunājies ar sevi. Patīk? Kas īsti nav labi? Paslavē sevi. Atļauj kļūdīties. Domās samīļo. Nekas, sanāks nākamreiz. Citiem arī nesanāk. Visiem jau nesanāk. Un man vakar sanāca skaisti. Rīt arī sanāks. Šodien es mācos. Tā ir savu kļūdu pieņemšana. Tā ir iedrošināšana eksperimentiem, un spiegšana aiz laimes, kad izdodas.

Un vēl, katru reizi zīmējot, es pie sevis nodomāju, ka esmu bezgala laimīga. Ja mana šī brīža lielākā problēma ir izvēlēties īsto otu, vai tas, ka esmu sajaukusi brūklenei zariņus un vienam piezīmējusi otra lapiņas – tad man tik tiešām dzīve ir vairāk nekā izdevusies. Tā ir kā maza pateicība kosmosam par to, ka varu būt, būt laimīga un zīmēt.

Vēl zīmēšana māca pacietību un mērķtiecību. Katrs zīmējums prasa sakoncentrēšanos, ir jāsāk un ir jāizlemj, kad ir gatavs. Tas māca novērtēt veiksmes un neveiksmes. Jā, reizēm pārņem diezgan nožēlojama sajūta, un vēl biežāk tas ir lepnums. Katrs zīmējums ir neliela daļa no mūsu zīmējumu kolekcijas. Ir svarīgi saprast, kā šo kolekciju veidot, kā to attīstīt. Kā neapnikt sev. Kā likt sev mācīties, mainīties, augt. Un kurā virzienā tieši gribētos to darīt.

Šis būs īpaši raksturīgs pilsētskicētājiem – mums vajag ļoti maz. Ja ir īstais leņķis un rakurss, ko zīmēt, tad lielāko vairumu no mums neuztrauc ne tas, kur un kā mēs apsēžamies, vai palaižam garām kādu metro pieturu. Un, ja nav paņēmies līdzi ūdens trauks, tad noteikti ir simts un viens veids, kā varam šo kreņķi atrisināt. Der jebkas – peļķes, tikko izdzerta kafijas krūze, gliemežvāks jūras malā. Jā, mums mēdz pazust lietas, jo tās nešķiet svarīgas tanī mirklī, kad process ir pārņēmis būtību. Tas māca nepieķeršanos.

Taču pats labākais ir tas, ka visas šīs burvīgās lietas izveido jaunus neironu savienojumus smadzenēs, kurus mēs izmantojam visās citās dzīves situācijās. Mēs redzam ne tikai pienenes un mājas, mēs sākam patiesi redzēt un ieraudzīt arī cilvēkus. Sajūtam viņus pavisam savādāk. Mēs ļaujam būt arī tiem, kas nezīmē. Man nav sanācis satikt gandrīz nevienu nepatīkamu pilsētskicētāju, kas liek domāt, ka zīmēšana māca būt brīnišķīgam cilvēkam, kas redz pasauli un pamana cilvēkus sev apkārt.

Šobrīd man šķiet, ka nezīmēt in nedzīvot pa īstam.