Mans zīmēšanas eksperiments aizsākās pirms 5 gadiem, kad klusiņām pie sevis nolēmu: mācīšos zīmēt. Nopirku kladi, ogles zīmuli, uzzīmēju nedaudz šķību sunīti, un tā arī tas palika. Taču doma, ka vajadzētu, klusi urdīja manu dvēseli. Pēc kāda gada, savu doktora darbu rakstot, sapratu, ka es nebūt neesmu vienīgā, kurai beidzas radošā dzirksts, un bildes brīžiem kļūst tukšas un nedzīvas. Meklējot atbildi uz jautājumu, kā īsti noturēt sevi labā radošā formā, es nonācu līdz grāmatai un profesoram Ērikam Maiselam, kurš jau grāmatas otrajā nodaļā teica, ka vajag paņemt divus krēslus, kuros vienā sēžu es, pieaugušais, un otrā es, sagurušais (ne)mākslinieks, un aprunāties ar sevi. Lai labāk saprastu, kā īsti darbojas radošums un radošā bloķēšana, vajagot izvēlēties kādu mākslas jomu, kas nav tieši saistīta ar ikdienu. Likās vairāk nekā dīvaini, bet, vadoties pēc grāmatas ieteikumiem, šāvu ārā jautājumu: kas ir tas, ko Tu vienmēr esi gribējusi darīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ neesi tomēr ķērusies klāt? Ilgi nebija jādomā – atbilde bija: zīmēt (jo sunītis vēl svaigā atmiņā). Tā es soli pa solim virzījos tuvāk patiesībai par sevi un zīmēšanu, līdz nonācu līdz leģendai par gulbi, kuru 5 gadu vecumā redzēju acu priekšā tik cēlu, bet nemācēju uzzīmēt, un tad niknumā arī pati nolēmu NEKAD vairs nezīmēt. Tanī mirklī, kad, sēžot uz diviem krēsmiem, es to sapratu, pār mani pārvēlās smieklu un dusmu vilnis, un es sameklēju sev skolotāju Kristīni, drošs paliek nedrošs, uzaicināju vēl dažas zīmuļbiedrenes, un tā mēs jau trešo gadu reizi nedēļā zīmējam. Mans eksperiments nav noslēdzies, tas ir vēl ceļā, es pat teiktu ceļa sākumā, taču, ja salīdzina sunīti pirms 5 gadiem ar to, ko zīmēju tagad, es ar zīmuli jūtos daudz labāk un pārliecinošāk.

Pirms gada, kad jutos pietiekami droša, ka spēšu uzzīmēt to, ko redzu un sajūtu, pirmo reizi dokumentēju ceļojumu zīmējumos. Es zināju, ka ir tāda kustība – UrbanSketchers – cilvēki, kas zīmē pilsētas, kurās dzīvo un kuras apmeklē ceļojumos. Tā Lisabona kļuva par manu pirmo PilsētSkiču vietu. Pēc tam Rīga, Cēsis, Barselona, Jūrmala… Tad mēs nolēmām, ka Rīgai vajag savu UrbanSketchers nodaļu. Un nu jau vairs atpakaļceļa nav – zīmēšana lēnām ir pārņēmusi manu ikdienu, domas, somu… Bet es itin nemaz nesūdzos un nenožēloju. Pievienoju izlasi no saviem “agrīnajiem” mājasdarbiem līdz nesenām pilsētskicēm un ceru, ka šis mans piedzīvojums iedvesmos vēl kādu atgriezties pie zīmēšanas. Es tik tiešām ticu, ka zīmēt var iemācīties jebkurš.

zīmēšanas eksperiments-1

zīmēšanas eksperiments-7

zīmēšanas eksperiments-3 zīmēšanas eksperiments-4 zīmēšanas eksperiments-5

zīmēšanas eksperiments-6 zīmēšanas eksperiments-8 zīmēšanas eksperiments-11

zīmēšanas eksperiments-13

zīmēšanas eksperiments-15

zīmēšanas eksperiments-14

zīmēšanas eksperiments-12

zīmēšanas eksperiments-16 zīmēšanas eksperiments-18
zīmēšanas eksperiments-17